Tā kā pamodos padsmit minūtes pirms iziešanas laika, manas smadzenes vēl pat pašlaik nav sākušas funkcionēt "es domāju" režīmā. Nav ne jausma, kur palikusi tā informācija, ko manai galvai vajadzēja uztvert. Kā ar sienu runāt - jā, tā šodien bija ar mani. Vareni. Gāju ar kājām uz centru, jo gandrīz jau pie Torņakalna sliedēm izdomāju, ka nu stundu jau tur nenīkšu - uz Akmens tilta bija dzīvību veldzējošs vējš. Vilcienā, tajā sutoņā, sapņoju par to atspirdzinošo un vēso vēju. Reiz brālēns teica atbilstošus vārdus "Zināju, ka es te miršu!" un man tiešām šķiet, ka kādā no karstajām dienām vilciena sutoņā iztecēs mana dzīvības sula, jo es tik slikti panesu tādu sutīgu bezgaisu ..