cilvēkam vajag suni
šitā kucēnu gaidīšana ir kaut kas traks. liekas, līdzīga sajūta varētu būt gatavojoties bērna adopcijai. laiku pa laikam jāzvana bioloģiskajai mātei (šajā gādījumā, hmm, suņa saimniekam) un jājautā - nu tad, kā jūties, drīz jau vajadzētu būt, ne? un tad viņš kko sāk stāstīt, ka var būt, ka kucēnu būs ļoti maz un tā tālāk... nezinu, laikam avansu gaida.
saimnieks ir četrpadsmitgadīga meitene, kas pēkšņi varbūt izdomās "paturēt bērnu", vai pārdot kādam par lielāku naudu, bet es esmu piecdesmitgadīgais, neauglīgais miljonāru pāris, kas sāk jaunu bērnu meklēt pat kaimiņvalstīs. un vispār, ir gatavs to paveikt nelegāli.