6/18/06 09:10 pm - brīv-dienasnebļauj, tikai nebļauj, Agnese. no tā, ka tu izbļaustīsies un visus traukus sašķaidīsi pret viņa galvu, labāk nebūs. kuš.bet Līgas izlaidums bija ellīgi garlaicīgs, tikai pēc tam sākās ekšens kaut kāds. nu viss jau bija jauki, protams. ja inbox e-pasts strādātu un es zinātu, kur un kā man rīt jābrauc, būtu vēl jaukāk, ibio. ah. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
5/17/06 10:31 pm - we're going to be friendses aizmirsu pulksteni mājās.ar to pietika, lai es būtu sekunžu pavēlniece, skatoties uz salmu aizkaru viņa dzīvoklī. mēs dzērām tēju un tināmies segās, mēs ēdām šoko un smējāmies traki, mēs runājām un aprunājām. jo viss taču ir tik ļoti vienkārši. |
2/2/06 10:46 pm - these kids have lost their graces.liekas, ka kārtējo reizi mani piečakarēja. eh, tik skumji, skumji paliek... idiots. [man gribas palamāties mazliet.]tagad, kad man liekas, ka viss, tūlīt es vairs nespēšu, ieskanas balss iekšā, kura saka, ka nē, Agnese, tu tiksi līdz galam. un parasti tieku ar'. cik dīvaini, viss ir mūsos iekšā. un man ir jauns brūns džemperis, kārtējais, hehe, brūnais džemperis. jau apnicis, ka atverot garderobi, uz mani skatās brūn-zaļ-zil-pelēkkrāsas veidojumi. eh, gribu krāsas, krāsas! mūžīgo saules spīdēšanu un nekad nebeidzošos svaigu apelsīnu sulu. bet viss, kas man ir, ir aizvainojums. jo jūtos f***ing... piekāsta. cita vārda nav. |
1/27/06 11:16 pm - closer... come closer!piebāžu degunu tuvu, tuvu klāt monitoram, lai būtu tuvāk tam, kas man raksta. Viņš teica, ka varbūt nākamgad dzīvošot Rīgā, ak, nē. to nu gan es negribu. bet varbūt man vēlēties to no visas, visas sirds, un tas nenotiks? ekk, ar to dzīvi neko nevar saprast.pieceļos, eju gulēt, tad atkal ceļos un atkal eju gulēt. šovakar esmu pārēdusies saldējumus, picas un manu meiteņu sabiedrību, hehe. pirksti salst. drīz jau būs gads riņķī kopš tās dienas, kad ar viņu savas draugu attiecības pārvērtām par kaut ko citu. un rīt iešu uz Klavierskolotāju. ipēra ir smuka. un man ir sarkani kāju nagi. un izsalkums. un izmētātas drēbes pa visu istabu. šodien pavadīju seerskaabi uz lidostu. lai jau lido meitēns prom, lai jau. tikai tā... skumīgi palika. ne dēļ tā, ka viņa brauc prom un es palieku, bet tāpēc, ka man nav tā viegluma iekšā, kāds ir viņai. bet pēdējā laikā man sāk likties, ka es pārāk daudz no sevis prasu. un līdz ar to arī no citiem, varbūt tas ir iemesls, kāpēc tik bieži viļos cilvēkos? |
1/16/06 04:22 pm - ''[..]Un viss, kas mums ir, ir šis mirklis.''un es pati jau sev esmu līdz kaklam, visu laiku vāroties par vienu un to pašu. Reizēm, lai iemācītos peldēt, vajag sadedzināt visus tiltus pār upi. tas palīdzot. nu ko, ja tu esi mans tilts, es tevi pārcērtu. ja tu esi mana upe, es uzbūvēju tūkstošiem tiltus pāri.un esmu sākusi dejot! es. un dejot. hahaa :P flamenko. šodien ir otrā nodarbība :P [okei, pārējiem trešā, bet uz iepriekšējo es nebiju, jo man bija jābūt citur. un es pieredzēju teju ideālo vakaru ar draugiem un daaaaudz smiekliem :)] un pateicoties latv.val. olimpiādei, es rīt netieku uz ķīmijas praktisko darbu. ak, kā gan es to varēšu pārdzīvot ;D |
1/14/06 09:59 pm - par lietām, kuras tā ar' nekad nepāriet.šovakar sēdēju ''Pelmeņos'', dzēru savu dienišķi dievišķo kafijas devu un klausījos, ko meitenes man priekšā runā. viņas bija parastas meitenes ap 20 gadiem, nepazīstamas, taču viss, ko viņas viena otrai stāstīja, bija jau tūkstošiem reižu dzirdēts no meitenēm, kas varbūt izskatās savādāk, bet ir tādas pašas. tas kārtējo reizi apliecināja, cik cilvēki ir līdzīgi cits citam, lai arī uzsver savu individualitāti, neatkārtojamību un oriģinalitāti. ha, viss jau bijis.un pēkšņi viena saprāta uzplūda mirklī es sapratu, ka visu dzīvi, apzināto un neapzināto līdz gadiem pieciem, esmu ilgojusies un meklējusi mīlestību. jā, es zinu, cik tas skan banāli un nodrāzti. man nevajag mīlestību kaut kādā abstraktā pagātnē vai vēl abstraktākā nākotnē, man to vajag šeit un tagad. un nu ir auksts. šodien satiku kādu cilvēku, kuru reiz saucu par draugu, bet sajūta bija, it kā starp mums būtu auksta un augsta siena. skumji un sāpīgi, jo zinu, kā reiz bija un kā var būt. viņš bija tas, ar kuru, rokās sadevušies, skrējām pāri Vanšu tiltam vētras laikā. viņš bija tas, ar kuru ap vieniem naktī diskutēju par Ādamu un Ievu. viņš bija tas, kura dēļ biju gatava skriet ūdenī un ugunī. un nu? nu ir siena. starp mums. un nopirku haiku grāmatu šodien. kritušās lapas tā slauku, it kā meklētu pats sevi. |
1/10/06 10:11 pm - au revoir, mon ami!viņš teica, ka nevar man piedot, bet bez manis dzīvot arī nevar.es teicu, ka varbūt mēs tomēr varam mēģināt sākt visu no gala. viņš neatbildēja, jo smējās par mani ārkārtīgo optimistisko tikai-pamēģini-pateikt-ka-nē toni. un nākamajā telefona sarunā mani atkal par ''mīļo'' nosauca. vai es viņu mīlu? nezinu. bet liekas, ka gribu tomēr visu beigt, jo revolucionāri visu no gala sākt mums neizdosies, bet tādas pļek-pļek draudzības man nav vajadzīgas. hhe, savtiesību aizstāve atradusies. |
12/18/05 10:13 pm - tales and songs from these daysJa man būtu jāapraksta ''dvēseles tuksnesis'', es stāstītu to, kā tagad jūtos. morālās paģiras no vakardienas, kurām nav nekāda sakara ar realitāti, iesāktais ''Cīņas klubs'' un tā radītais vājprāts, pārdozēti Pienvedēja piedzīvojumi un nesaprotamā veidā pazaudēta mīļākā cepure. pēc nedēļas esot Ziemassvētki, bet mana Ziemassvētku sajūta izzuda līdz ar sarkan-zil-zaļo lampiņu parādīšanos. tās vienmēr manā galvā atstājušas vienu vienīgu vārdu. ''Lēti.'' Ilgi Drogās stāvēju pie šampūnu nodaļas, it kā no nopirktā šampūna būs atkarīgs manu bērnu skaits un viņu veselība. Love is suicide, bet es gribu virpuļot un smiedamās celties debesīs ar rōzā balonu. gaidu lietu, kas manu šībrīža tuksnesi pārvērstu. piektdienas vakarā braucu autobusā. ilgi ilgi. un apātiski skatījos uz spilgti sarkanajiem cipariem, kas atspīdumā logā veidoja pavisam citu skaitli. viltus laiks. jeb optika, dārgie, optika.Paskaties zvaigznēs, un tu būsi pazudis. [Čaks Palanjuks, ''Cīņas klubs''.] |
12/15/05 05:08 pm - all is full of love.nezinu, pa kuru laiku esmu Viņu padarījusi par tādu mēslu savās acīs, bet Viņš tāds nav. [ok, rakstīt Viņš ar lielo burtu ir nogurdinoši :)] viņš ir jauks un viņš ir mīļš. reizēm :) jā, tas nekas, ka viss ir galā alā, bet beigas bija jauns sākums. un jaunais sākums bija daudz, daudz interesantāks un trakāks par beigām un pirms beigu posmu. rīt braukšu pie viņa. pie velna visas skolas balles un to, kas jāizdara. un liekas, ka, ja pierakstītu mūsu dialogus, beigās no smiekliem vēderā būtu krampis. nu jā, viss īstenībā ir baigi jauki, tikai Agnese as always visu redz vai nu melnu, vai nu baltu. bet var tač būt arī rōzā :P |
11/17/05 02:04 pm - ViņšGāju šodien no skolas. smaidīju par skaisti tukšo apkārtni. par to, ka nav ij nekā ārā. par tukšajiem kokiem un tumšajiem ūdeņiem. atnācu mājās, ļauju sev pasēdēt internetā, tad iešu slēpties no tēta un apēdīšu visu lielo, lielo saldējumkasti, par spīti tam, ka jādalās ar tuvākajiem un tam, ka klepus.Un es vēl joprojām esmu iemīlējusies Viņā. lai vai kā man tas sāp, un es zinu, ka viņš ir gejs, un es zinu, ka mēs nekad vairs nebūsim kopā. bet tas man nespēj liegt smaidīt un sapņot, skatoties viņa bildes _ un atceroties kopīgos vakarus, rītus un kopīgās vēstules. un to, kā Vērmanītī stāstu par vientuļo, mistisko māju rakstījām. atceros to, kā pirmoreiz pie viņa aizbraucu, un ar vecākiem iepazinos. atceros to, kā tonakt līdz pusseptiņiem bijām augšā. atceros to, kā rokās sadevušies pār Vanšu tiltu skrējām vētras laikā. atceros to, cik ļoti, ļoti uzraucos, kad viņu pirmoreizi satiku. un šķiet, šajā situācijā mans vienīgais sabiedrotais ir laiks. laiks dziedējot. un esmu iepazinusies ar gandrīz visiem viņa geju draugiem _ un cik gan ilgi vēl vienīgie puiši, ar kuriem naktīs sarakstīšos, ar kuriem uz randiņiem iešu un ar kuriem iepazīšos, būs geji? |
Powered by Sviesta Ciba