man liekas, ka filmās tas ir tāpēc, ka visus tos cilvēkus rada VIENS. nu labi, filmu taisa komanda, režisors šo to pārmaina no scenārista, aktieri arī, bet tas ir tikai stāsts..visus cilvēkus veidojis viens, tāpēc sadursmju mazāk. Nu labi, mūs arī ir radījis viens, tomēr mums ir kaut kāda teikšana tomēr...un dzīvē ir tā, ka eksistē, galvenokārt, mūsu stāsts, man savs, tev savs, nav nemaz tik daudz laika, lai redzētu citus. bet ja pietiek drosmes nokāpt lejā, aizsūtīt savu es kaut kur tālu, tālu, tk tālu, ka tu izgaisti, tad ir iespējams redzēt brīnumu jebkurā cilvēkā. protams, ja tas atklājas un ja vēl ir saglabājies. bet es kaut kā ticu, ka ikvienā ir saglabājies. to tā racionāli nevar izdarīt, nezinu, bet reizēm tā notiek. varbūt tas vairāk attiecas uz to, ka bieži cilvēkus ievietojam kaut kādos rāmjos un tāpēc nevar redzēt plašāk. protams, ir jau idioti, bet tā kā vairs nemācos skolā, tas aizmirsies. cilvēki mainās. citi varbūt ne. reizēm cilvēki mēdz izlikties dumjāki nekā ir. es ar reiz tā darīju, jo nevarēju ciest pašpārliecinātos estētus utt. nujā, antiintelektuālismu gan vairot nevajag, kaut kā jācīnās pret to. nē, nu labi, sistēmu jau vainot būtu muļķīgi visās nelaimēs, bet man, šķiet, ka reizēm viņa to stulbumu tieši veicina. karoč, izdevīgi un tā.