Staņislavs Barančaks



Viņa raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja

.......................................Aņai, vienīgajai

Viņa raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja.
Tās nebija raudas viņam, lai arī varēja būt par viņu.
Tas bija vējš, loga čīksts, gar ko cilvēkiem daļas nav.

Un pusapzināts kauns: ka viņa tā nomokās blakus,
pārvēršot to, kas tik tikko jaušams, vēl nejaušamākā
ar to, ka naktī raud. Ne jau tas viņu pamodināja:

cik gan nav bijis nakšu, kad viņš nelikās zinis –
kad pagales skrapsts, pret krāsns iekšpusi krītot, vai zars,
vējš, loga čīksts par to, kāds tam visam ar cilvēkiem sakars,

strīdējās cītīgāk: viņu čuksti noklusa, bezmiega pastkastē
lietišķi anonīmai vēstulei krītot:
„Viņa raudāja naktī, bet ne jau tas viņu pamodināja”?

Rokas stiepiena attālumā – šie tik neizturami – citi,
šie neaizskarami dārgie ar saviem „Guli, pārsedz ar
sapni to spilvenu miklo, tā cilvēki naktī drīkst darīt”.

Un roku viņš neizstiepa. Jo aizskartu, iztrūcinātu
ar savu neveiklo iejūtību viņas jūtīgumu: „Aizmirsti.
Raudāju naktī, bet ne jau tas tevi pamodināja.
Tas bija vējš, loga čīksts, gar ko cilvēkiem daļas nav.”