running to stand still

un vispār es pēdējā laikā ļoti daudz staigāju ar kājām, maz skatos filmas, daudz patērēju alkoholu un nenormāli daudz runāju ne pa tēmu, kas pamazām sāk sagādāt problēmas. kaut kad vienreiz izdomāju, ka vajadzētu uztaisīt t-kreklu ar diskleimeri, ka es runāju neatkarīgi no sevis, jo ļoti bieži ir tā, ka es kaut ko stāstu, kaut ko baigi izrunāju, bet to pat pēc tam neatceros un nekādi nevaru saprast. vārdsakot, mazliet haoss galvā un prātā, un ļoti pasliktinās atmiņas spējas: visu sāku atcerēties saistībā ar kaut ko citu, teiksim, kaut kādām kustībām, smaržām, gaismām, bet ļoti slikti atceros cilvēkus un to, ko kurš man ir teicis. diezgan drausmīgi, ja godīgi. ceru, ka tas saistīts ar kaut kādu prāta pārpūli, nevis kaut ko neatgriežamu. tāda runāšana par lietām, ko pēc tam neatceros (no otras puses, tas notiek regulāri arī skaidrā, tā ka tur ir kaut kādas citas problēmas apakšā), kādā brīdī var kļūt par nopietnu problēmu. jo vispār ir tā, ka es jau kādu laiku mēģinu saprast to, kāpēc es tik vienkārši un bezceremoniāli varu visiem izstāstīt savu dzīvi no sākuma līdz tagad, kāpēc es tik daudz runāju un pierakstu, un man liekas, tas viss ir saistīts ar to brīdi ap r. laiku, kad man bija 14, kad viss bija tik nenormāli nesaprotams un savāds, ka es vienkārši visiem par to stāstīju, kaut kādā veidā mēģinot salikt tos visus notikumus sakarīgā secīgā ķēdītē. un varbūt tieši tāpat joprojām arī ir, ka es vienkārši runāju, lai saliktu domas un notikumus vienotā ķēdītē. 

un vakar, ejot pusdesmitos pēc dienišķās maizes un tomātiem, beidzot sapratu, par ko reiz runāja implozija saistībā ar to, kā dzīve centrā maina tavu uztveri. jau kopš amst. laikiem pārtikas iepirkšanu vienmēr atlieku uz pēdējo brīdi, tāpēc parasti eju uz veikalu īsi pirms tā slēgšanās, kas centrālstacijas rimi gadījumā vispār ir lieliski, jo tā ir pusnakts. tad gan ir nereti sapuvuši tomāti un tukši plaukti. bet nu vakar tātad izgāju ap pusdesmitiem tādās mājasdrēbēs un mājas izskatā, un likās tik pārsteidzoši, cik centrs bija pilns - tur visādi cilvēki, visi smuki saposušies, visi tik grezni. mazliet pārsteidzoši. 

un vispār, kopš Līvai atbrauca kaķītis un es esmu atvedusi teju visas savas lietas, šī vieta tiešām liekas kā mājas. jo man mājsajūtai, kā izrādās, vajag nenormāli daudz lietu, savukārt Līvai vajag kaķīti. 

rīt Līga brauks uz amst., kur viņa tiksies ar mat., kuram es savukārt gribu aizsūtīt kaut ko nenormāli mīļu un jauku. tikai nekādi nevaru izdomāt, kas tas varētu būt. 

amen, sister, amen.