running to stand still

May 5th, 2013

01:35 am

es tā kā krāmējos, tā kā vienkārši sēžu, klausoties mūziku jau kuro stundu no vietas, tā kā tajās vasarās, kad līdz trijiem rītā katru nakti klausījos elbow pie vaļā loga un izbijos no katra krakšķa dārzā. tas, liekas, bija ap to pašu laiku, kad ar Arni reizēm gājām uz Ziedoņdārzu ar līdzņemamām kafijām, tur sēdējām un ilgi runājām par depresiju, mēs bijām ļoti interesanti. nu jā, lai nu kā, es rīt braucu atpakaļ un, visticamāk, ka tad, kad atbraukšu atpakaļ, man jau būs pabeigta skola un mazliet lielāka saprašana par dzīvi, darbu un naudu, bet šobrīd, nu, pagaidām ir tikai nemitīga cenšanās un triekšanās sienā, jo viens ir nojaust, ka nevienam tavas spējas nav vajadzīgas, bet par to pavisam noteikti pārliecināties ir tāda citāda pieredze. bet nekas, par centību atzīmi neliek, kā teica mans pamatskolas fizikas skolotājs, un es diemžēl esmu kaut kāda perfekcioniste un visasasniedzēja, man patīk darīt lietas un kaut ko pašai izdarīt, tāpēc es turpināšu visiem uzmākties, līdz kāds man arī iedos normālu darbu. kādreiz viņiem taču apniks man atteikt, vai ne, vai arī man vienkārši kādreiz paveiksies, tā kā beidzot laiks.

aizjr. mīļ. nemitīgi atgādina, lai neaizmirstu, ka drīz tiksimies, un man bail viņam prasīt, ko tas nozīmē, jo tas drīz var būt augusts, novembris vai arī nekonkrēts laiks pēc kādiem trīs gadiem. es šodien ilgi sēdēju saulē, bija tā mierīgi, un tagad tā kā deg āda, un es braucu atpakaļ uz amsterdamu, kuru es ļoti mīlu, bet kura man reāli besī, jo brīžiem liekas, ka pati pilsēta mani tā kā nepieņem, bet es jau vispār tāda drama queen un izlepusi princese, bļin - pati izvēlos un pati pārdzīvoju par savām izvēlēm.

es godīgi atsākšu darboties pie sava bdarba, uzrakstīšu global city final paper proposal, panākšu visu iekavēto nīderlandiešu valodas kursos un sekošu ārsta padomam par to, kā vajag dzīvot, lai mazāk slimotu. viņš teica, lai es atmetu smēķēšanu, guļu vairāk un sāku atkal ēst gaļu, un es viņam tā kā mēģināju teikt, ka es varu izdarīt to visu pārējo, ko viņš saka, bet es nevaru atsākt ēst gaļu, jo ir muļķīgi visas problēmiņas novelt uz gaļas neēšanu, it īpaši tāpēc, ka problēmiņas manā dzīve ir daudz ilgāk, un es arī viņam mēģināju pateikt, ka es nevaru ēst gaļu, jo tad man ir jādomā par nāvi, un tas ir pretīgi, jo es vienmēr domāju par r. zārkā, un neviens pie pilna prāta esošs cilvēks taču negrib lietot uzturā kaut ko tādu, kas viņam atgādina par viņa mirušo draugu. bet tad, kad es savam ārstam mēģināju par to pastāstīt, sapratu, ka labāk nevajag, mani jau tā uzskata par jocīgu.

jāceļas pavisam drīz, tad mēs iesim ar vecākiem uz baznīcu un tad es braukšu uz lidostu, un tad jau es būšu atpakaļ un lasīšu Deridā, jo pirmdien man jāiet pie sava brīnišķīgā pasniedzēja Rafaēla un viņam jāstāsta par to, kā es esmu izdomājusi rakstīt par cilvēku/dzīvnieku dihotomiju pilsētā, jāatrod cilvēki pēdējiem trim šīgada kinovakariem un jāizdomā, kāda jēga meklēt jaunus kinobiedrus, kas to visu turpinātu pēc manis/mums. man ir izlaidums pēc diviem mēnešiem, man vispār nav naudas, bet ir virtuālas attiecības ar kādu, kurš ir otrā pasaules malā, un mums ir 8 stundu laika starpība, man ir arī jāiesniedz bdarbs pēc tieši desmit dienām, kā arī atzinums no terapeites puses, ka es beidzot tiešām esmu kārtībā. savādā kārtā tā vispār nešķiet, bet, iespējams, tas tāpēc, ka man pēdējā laikā tiešām neiet un teju visi man apkārt apšauba manas spējas.