01:08 amšodien marko man mazliet pārmeta, ka es visu dramatizēju (tiesa, es viņam paziņoju, ka eseja, ko iesniedzu vakar, bija sāpīgākā rakstīšanas pieredze manā mūžā, kas, protams, nav taisnība, bet kāda starpība, tajā brīdī tā tiešām likās), un nav jau tā, ka viņam par to nav taisnības. šis ievads ir oficiāla diskleimera vietā.un tātad, kā parasti tad, kad man ir jādara kaut kas, ko es tiešām negribu darīt, es pārskatu vecas bildes mazliet iedvesmai un lai sajustos labāk, jo tur parasti ir daudz smieklīgu lietu. es, liekas, vienmēr bildēs izskatīšos labāk nekā dzīvē, un varbūt tāpēc visas bildes liekas tik ļoti, ļoti, ļoti notikumiem pilnas un aizraujošas, bet iespējams, ka agrāk es vienkārši vieglāk priecājos. un protams, ir dienas, kad viss ir ārkārtīgi labi un forši, un kad tas agrākais vieglums ir atpakaļ, bet tās dienas ir arvien retāk. nezinu, rudens vai vienkārši ļoti slikts gads, godīgi sakot, jau pusotrs gads, bet acis ir tādas nedzīvas un bēdīgas pēdējā laikā. nezinu, pa kuru laiku, bet es arī esmu pārstājusi ticēt, ja tas ir labs vārds, cilvēkiem. ar retiem izņēmumiem es izvirzu neprātīgas prasības, un ja kāds kaut ko salaiž dēlī vai neizdara tā, kā es gribu, es nedodu cilvēkiem otru iespēju. un tas viss, protams, notiek tikai manā galvā, otrs cilvēks vienkārši pamana pēkšņu un it kā nepamatotu atgrūšanu. šī, liekas, arī ir visnotaļ jauna pazīme. ļoti, ļoti īpatnēji. un vispār pēdējā laikā es ļoti daudz laika pavadu ar smukkaimiņu, kurš joprojām ir ārkārtīgi skaists, un mēs mēdzam runāt līdz vēlām naktīm par to, ka arī skaisti cilvēki raud. viņš mani ir pasācis uzrunāt par honey un darling, mēs parasti apspriežam dekonstrukciju un poststrukturālismu, un viņam vienmēr miteklī ir labs vīns. ļoti patīkama koju draudzība. |