running to stand still

ir darbi, kurus tiešām pašai ļoti gribas taisīt un darboties. pat bez dedlainiem un tādām lietām, bet vienkārši pašai no sevis gribas uzrakstīt kaut ko, pabeigt, izpētīt, visu kārtīgi izdarīt. un ir darbi, kurus iespējams pabeigt tikai tad, ja izdodas sevi novest līdz pilnīgam riebumam pašai pret sevi. kaut kāda pretīga mazohistiska rīcība, kas mistiskā veidā motivē darboties. diemžēl šis darbs, kas jāpabeidz līdz šovakar, ir viens no tādiem. man ir apm. 100 vārdi no nepieciešamajiem 1600, grandiozas galvassāpes un neaptverams riebums pret šo visu. it kā pat patiktu, bet tas ir grupu darbs, un viens no gan ir skaidrs - grupu darbi lielākoties manī rada riebumu. it sevišķi šoreiz, kad kaimiņš uzņēmies vadību savās rokās un visu iegrozījis tā, kā pats gribēja. un tagad ik pa brīdim nāk šeit, lai mani mācītu, kā raksta esejas dažādās disciplīnās.

ai, milzīgs indīgums iekšā. uzrakstīšu to introduction daļu un iešu pastaigā. es vairs nemāku darīt lietas, kas besī, bet, par laimi, šis ir pirmspēdējais obligātais skolas priekšmets. visi pārējie būs kruti humanities priekšmeti, kur nebūs tādu kaitinošu džeku kā mans kaimiņš, kurš nēsā t-kreklus ar nāvi un pūķiem un kuram liekas, ka viņš visu zina labāk.

viss. lūdzu, pasakiet man kāds, ka, ja es nepabeigšu šo visu sviestu tuvāko trīs stundu laikā, man nebūs nekādas nākotnes. bet tā pārliecinoši, ja