nuja. tā ir. kad nekā nav, tad TAS ir vienīgais, kas palicis. tāpēc man arī galvā ir tāda šizofrēnija. pat ja visu noliedzu, Dievs paliek. apmēram tā, ka viena balss apsūdz un otra noliedz. tas laikam tāpēc, ka varbūt arī manī ir t.s. Dieva gēns, jo varētu teikt, ka Dievs ir viss. Un ja zūd ticība, tad arī pārējam jēgas nav, lai kā arī nopūlētos ar kaut ko aizrauties. arī tam, kam iepriekš esmu ticējusi. tāds melns dzīves noliegums. protams, ticība nav tikai dvēseles nepieciešamība,bet bez ticības es esmu tikai kustonis un bioloģiska mašīna. vienā ziņā varētu teikt, ka tā ir tā elle. man tāds periods bija pusotru gadu, kad man bija 20. es tad pat smieties vairs īsti nemācēju. pretīgi pat atcerēties.