bet reizēm vienkārši aiziet ciet, un tu sāc sāpināt vietās un veidos, par kuriem esi drošs, ka sanāks

Vot es neesmu par šito tik pārliecināta, kaut Tev no savām pozīcijām labāk zināms. Reizēm ir tā, ka komunikācija kļūst.. nu, viņa paliek divvirzienu, bet tie virzieni vairs īsti nesatiekas. Sevišķi, ja katram savā pusē ir savi išūzi, nogurums utt. Man tā ir bijis neskaitāmas reizes ar manu māti, kura tā arī nav iemācījusies, ka aicinājums aizvērt muti un likt mani mierā ir visburtiskākajā veidā pateikts lūgums respektēt manas tukšās baterijas un neuzplīties ar brokastu griķīšiem. Bet viņai mīļums iet caur aprūpēšanas prizmu un attiecīgi asaras un sāpju pilna sirds.

Nezinu, vai saprotami izteicos. Iespējams, tā nemaz nav Tava situācija, un tas par viedoklis neskaitās ir ļoti, ļoti wtf. Tik gribēju parādīt, ka arī sāpināšana var nebūt viennozīmīga, kā mana pieredze rāda.