ai, es atceros latviski Vintersones "Ierakstīts tevī", kur, diespas, nekur, nekur nebija un nevarēja būt norādīta mīļotās personas dzimte, un kur tulkotāja (Brice) bija spējusi to visu tā arī uztaisīt, korektore vai tamlīdzīga visulabākzinoša būtne vienā vietā bija iespērusi lokāmo divdabi.
[sameklēt nevaru, jo nezin kāpēc neviena Vintersones grāmata pēc palienēšanas pie manis nav atgriezusies.]

(Reply to this) (Thread)

Eh, pieņemu, pamatīgs stimuls septiņreiz pārlasīt korektūras.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

eh, ja tu zinātu, cik bieži tulkotājs pēdējo korektūru vispār nedabū redzēt. un kur nu vēl septiņas reizes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas, protams, ir nejēdzīgi. Termiņu dēļ vai tādēļ, ka izdevējiem tas neliekas pietiekami svarīgi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

manuskriptiem iet cauri vairāki cilvēki pa vairākām reizēm, un tulkotājs nevar (un parasti arī negrib) katru no tiem izkontrolēt un katram skatīties uz zīmulīti. un nevajadzētu jau arī. jo būtiskos labojumus jau ar tulkotāju saskaņo. tulkotājs skatās visu cauri pēc redaktora, bet pēc korektora lielākoties vairs ne. un tai gadījumā droši vien kādai pēdējās pareizrakstības kļūdas izķerošai korektorei tas likās mazs, nebūtisks sīkums. tā diemžēl gadās.
un vēl ir tāda nelaime, ka tai brīdī, kad ir lasāma korektūra, tulkotājs jau atrodas vairāku grāmatu attālumā. un ir stipri grūti atkal iebraukt agrākos tekstos un visu, visu izskatīt perfektā uzmanībā.

(Reply to this) (Parent)