Diemžēl, esmu jau vairākas reizes saskāries ar emocijām, kas pārņem apziņu, nokļūstot pie pēdējās sērijas daudzsērīju filmai vai seriālam, kas ir tik ļoti aizrāvis, tik ļoti ieintriģējis, licis gaidīt nākošo daļu vai sēriju, ka vienkārši negribas to skatīties, negribas nokļūt tur, no kurienes nav atpakaļceļa... No pašas pēdējās sērijas...
Tik ilgi ir pārdzīvots par varoņiem, tik ļoti ir aizrāvis stāsts, esi jau pats izdomājis neskaitāmus variantus, kādas varētu būt beigas... Nu nevar no tā visa tik viegli atteikties. Jo pēctam, nekā nav.
Bet ir arī kāds āķis, daži scenāristi pamanās uzsēdināt skatītāju uz Tāda āķa, parādīt pēdējo sēriju un beigās visu Tā samudžināt, tā pavērst stāstu, ka tam nemaz nav īsti beigas, tā kā atstāt tevi ielas vidū ar nolaistām biksēm. Atstāj stāstu tādā stadijā, ka... Noteikti jābūt turpinājumam! Un ir skaidri zināms, neviens tev netaisīs turpinājumu, tu esi atstāts viens, kraujas malā, tu zini, ka tur lejā ir zeme, bet tu nevari tikt tai klāt, tikai izmisīgi censties izdomāt stāsta turpinājumu savā galvā... Pat ja būs turpinājums, parasti netiek "lietoti" tie paši aktieri... Pats bēdīgākais, ka tu esi pieķeries tieši šiem aktieriem, kuri nes šo tēla nastu, nevis tēlam, kurā aktieris ir tikai "tā starpcitu"... Bet filmu izstrādātāji to laikam nezin...
Bļāviens, negribas tās pēdējās sērijas, gribas turpinājumu, vismaz vēl pāris!!! (Bold&Beautiful neskaitās, kā labs turpinājumu ģenerēšanas variants)

Es nezinu, kā es saņemšos noskatīties Harija Potera pēdējo filmu, kas pie tam ir divās daļās... ' unfair! Jauktasiņu Princis bija tāds, nekāds... Tas gadījums, kurā beigas ir tik samudžinātas, ka "Jābūt turpinājumam", tā itkā sākt teikt teikumu, bet apstājas nepateicis... Besī laukā :P Tāpat kā ar Sāras Konoras hronikām...

Nu lūk... Bija jāredz vēlreiz, jo atceros, cik jauka bija tā filma, kuru tikai fragmentāri atcerējos... un pēcāk, atradu pēc atslēgvārdiem...
Filma "Sideways" (saite) stāsta par diviem draugiem, kuri dodas ceļojumā pa Kalifornijas vīndarītavām, nedēļu pirms aktiera un TV sejas - Džeka kāzām, kuras tad arī vēlas atzīmēt, tādā kā neparastā vecpuišu ceļojumā. Viņa draugs Mailzs, rakstnieks un angļu valodas skolotājs, kurš tieši gaida atbildi no izdevniecības par to, vai viņa svaigi uzrakstītā grāmata, ir diezgan labs vīnu pazinējs, tāpēc viņš savu draugu ved tādā kā ekskursijā pa vīnu pasauli. Ceļojuma vidū, Džeks nolemj, ka kautkas trūkst šajā ceļojumā un izjauc Mailza plānus, mierīgā garā turpināt ar vīna degustēšanu, golfu un ēšanas restorānā.
Ļoti jauks un interesants stāsts, par draudzību un par sānsoļiem, par ko arī liecina filmas nosaukums. Uzjautrinoši pavērsieni un jauki aktieri. Var uzzināt dažus interesantus faktus par vīniem un vienkārši izbaudīt romantisko Kalifornijas gaisotni...
Man vienmēr ir paticis izgaršot vīnus, tikai mans maciņš šij izpriecai nav pietiekami biezs, bet nu, vismaz skatīties, kā citiem tas garšo, arī ir labi ^_^

Nupat, noskatījos 83 gadus vecu filmu (1927) - Metropolis... Un smejies vai raudi, tā bija zinātniskās fantastikas filma...
[cenzēts], kāda [cenzēts] veidā, viņiem izdevās panākt tādus efektus! Man vnk žoklis vaļā...

Daži fakti...

Filmas uzņemšana prasīja 2 gadus, tā izmaksāja 5 miljonu Reiha franku (ņemot vērā inflāciju un citus faktorus, tas ir aptuveni 200 000 000$ mūsdienās), kas gandrīz vai izputināja filmu studiju. Salīdzinājumam, "Matrix" izmaksāja gandrīz trīs reizes mazāk, bet "Avatārs" izmaksāja tikai divas reizes vairāk.
Uzņemšanā piedalījās 37 000 cilvēku - 25 000 vīriešu, 11 000 sieviešu, 1 100 plikpaurainu vīriešu, 750 bērni, 100 melnādaini cilvēki un 25 aziāti.
Lenta laika gaitā smagi cieta, gan tīšu centienu rezultātā (kara laikā), gan citu faktoru rezultātā. Tikai pirms diviem gadiem tika atrasts iztrūkstošais 30 minūšu fragments, tagad no lentas trūkst tikai 5 minūtes no oriģināla.

Manā tēzaurā pat nav tāda vārda, ar kuru varētu apzīmēt tik lielus iespaidus!

Apocalypse Now... 1979. gada ASV filma
3 stundas murgu, bet noskatījos...
Par ko ir filma? Domāju šie citāti sniegs īsu ieskatu:

"Willard: I was going to the worst place in the world and I didn't even know it yet. Weeks away and hundreds of miles up a river that snaked through the war like a main circuit cable plugged straight into Kurtz. It was no accident that I got to be the caretaker of Colonel Walter E. Kurtz's memory any more than being back in Saigon was an accident. There is no way to tell his story without telling my own. And if his story really is a confession, then so is mine.
Willard: How many people had I already killed? There were those six that I knew about for sure. Close enough to blow their last breath in my face. But this time, it was an American and an officer. That wasn't supposed to make any difference to me, but it did. Shit... charging a man with murder in this place was like handing out speeding tickets in the Indy 500. I took the mission. What the hell else was I gonna do?"

Kāpēc skatījos vispār? Ticiet vai nē, bet pirmais iespaids par filmu, bija dziesma "Shimon And Nixon - Around The Edge", kuru kāds DJ sakomponējis, ievietojot tikai vienu citātu no filmas: "I watched a snail crawl along the edge of a straight razor. That's my dream; that's my nightmare. Crawling, slithering, along the edge of a straight razor... and surviving." Kad es uzzināju (neatceros kā), ka šis vispār ir citāts no kādas filmas, ka tas vispār ir kas sakarīgs, nevis DJ miksējums kautkam vvz kam... Ziņkāre lika dziļāk painteresēties par filmu un izrādās, ka šī filma ir ļoti slavena ASV un izlasīju daudzas labas atsauksmes. Tā nu es to arī novilku... 4 mēnešus tā nogulēja cietajā datu nesējā... Līdz pat šij naktij. Par to ka tā ir 3 stundas gara, es gan uzzināju filmas vidū, precīzāk sakot, pievērsu tam uzmanību :D
Es teiktu, iespaidīgi, bet murgs ;)

Šis vakars pieder Deividam Gilmoram un "Remember That Night" (Dzīvajā no Royal Albert Halles - 2007. gadā)...

Wish I was there

...es izklausīšos nedaudz eksistenciāls...
Bet man ir bieži vien bijusi tāda sajūta "Cik interesanti būtu, ja pasaule būtu tāda, kādu to parāda filmā?"...
Arī šovakar, skatoties filmu "The Man From Earth", es tieši šādi jutos...
Filma stāsta par cilvēku, kurš pēc viņa domām ir 14 000 gadus vecs... Kad viņa draugi to uzzin, viņiem rodas ārkārtīgi daudz jautājumu, uz visiem, viņš VAR atbildēt!
Tas viss tik ļoti ticams liekas... Cik interesanti būtu, ja pasaulē patiešām būtu šāds vīrs, kurš ir piedzīvojis, praktiski visu, cilvēci...
Vai mēs viņam ticētu? Vai mēs sūtītu viņu ārstēties, vai ieslodzītu aiz restēm...?
Atgriežoties pie manis minētās sajūtas...
( ... tālāk ... )

OhMyG! Un šādus, intelektuāli trenējošus, uzdevumus publiski publicē uzņēmums "Lando"...
( ... tālāk ... )

Bolivuda kārtējo reizi ir mani pārsteigusi ar savām spējām radīt ārkārtīgi netradicionālas filmas, kuras tu nevari nedz paredzēt, nedz aizmirst. Viņu kultūra ir tik ļoti atšķirīga no Eiropiešu, pikpat cik tālo austrumu aiziātu kultūra, kura man arī ir dvēselei tuva.
Es nebaidos apgalvot, ka sen nebiju redzējis tik labu aktierspēli, kas filmas būtību pilnībā izstaroja un varēja just, ka šajā filmā, tās izstrādātāju grupa ir patiešām ielikusi dvēseli... Bet nu, ne tikai Bolivuda ražo "indiešu filmas"...
"Graustu Miljonārs", lai arī diezgan vienkāršs, toties ļoti aizraujošs un dinamisks, izraisa diezgan daudz pārdomu pat tiem, kuri stādas priekšā, kāda ir dzīve Indijā, nemaz nerunājot par tiem, kuriem varbūt šī bija pirmā indiešu filma. Lai gan galvenais režisors nebūt nav indietis, bet gan anglis Denijs Boils, filma ir tapusi ciešā sadarbībā ar nepārāk populāro Bolivudas producenti Lovelīnu Tandanu un visa filmas galvenā darbība ir angliski, kas liekas diezgan neparasti, bet fona darbības ir natīvajā mēlē... No vienas puses, lika atcerēties par "Elite Squad" un "City Of God", filmām kurās tiek atklāta Brazīlijas skarbā dzīve, līdzīgi kā šajā filmā, Indijas.

Bet nu, laiks atpūtināt savu apgaroto dvēsli' un likties uz auss...

PS: OST ir vērts pat klausīties arī pēc filmas noskatīšanās... ;)

Filma "Плюс один" ierindojas manu psihologjisko filmu topa, ja ne pashaa virsotnee, tad tuvu pie taas... blakus "Amelie" un veel dazhaam, kuraam nosaukumus tagad neatminu...
Njemot veeraa to, ka daudziem shaadas filmas liekas muljkjiigas, taas ir jaamaak skatiities :P

The Children Of Huang Shi (2008) lika man kārtējo reizi saprast... lai arī cik komunistiska būtu ķīna, tās iekšienē vienmēr cīnīsies mazs gariņš, kas nemitīgi vēlas izlausties no važām un dažreiz tam arī tas izdodas... :P
Man patika... Nebija jēls un banāls, kā arī stāsta nākamo ainu bija grūti paredzēt, biežāk, tieši notikumu pavērsieni patīkami izbrīnīja... Bet filmu uzgāju caur aktieri Yun-Fat Chow, kas man tīri patikās Bulletproof Monk, gan Crouching Tiger, Hidden Dragon un lai arī cik tas nebūtu dīvaini, arī iekš Anna and the King viņa tēlojums likās pievilcīgs...
Ja ieskaitam tikai šaisaulē esošos, tad pie Jet Li piebiedrojas Yun-Fat Chow pie maniem ķiniešu aktieru favorītiem... Kautgan ir vēl pāris, kas nav peļami...