Varbūt...

...es izklausīšos nedaudz eksistenciāls...
Bet man ir bieži vien bijusi tāda sajūta "Cik interesanti būtu, ja pasaule būtu tāda, kādu to parāda filmā?"...
Arī šovakar, skatoties filmu "The Man From Earth", es tieši šādi jutos...
Filma stāsta par cilvēku, kurš pēc viņa domām ir 14 000 gadus vecs... Kad viņa draugi to uzzin, viņiem rodas ārkārtīgi daudz jautājumu, uz visiem, viņš VAR atbildēt!
Tas viss tik ļoti ticams liekas... Cik interesanti būtu, ja pasaulē patiešām būtu šāds vīrs, kurš ir piedzīvojis, praktiski visu, cilvēci...
Vai mēs viņam ticētu? Vai mēs sūtītu viņu ārstēties, vai ieslodzītu aiz restēm...?
Atgriežoties pie manis minētās sajūtas...

Līdzīgi es jutos noskatoties pāris "Битва экстрасенсов" sezonas, vienu sēriju pēc otras... Pāris nedēļu laikā...
Ir momenti, kad Tu vairs nejūti šo robežu, kas atdala realitāti no fikcijas, kas atdala fantāziju no patiesības... Es nerunāju par to, vai Es ticu, vai viņš tic, vai kāds cits tic, tas nav no svara... Es runāju par to, ka ja pieņem to, ka, ne tikai var pastāvēt, bet arī pastāv, cilvēki, ar ekstrasensorām spējām... Tad automātiski, līzdīgi kā risinot "Sudoku", ieliekot vienu ciparu vienā lauciņā, automātiski vari ielikt vēl 5 ciparus citos lauciņos... Tad automātiski, mēs varam pieņemt to, ka pastāv tādas iekšējās enerģijas, ka pastāv ārkārtīgi spēcīgu izjūtu īpašnieki... Ka pastāv auras, ka pastāv rēgi/spoki/aizkapa dzīve... Ka visu mūsu visumu caurvij, acij neredzamas, enerģētiskās saites, tuneļi, no kuriem "apdāvināti" cilvēki, kā piemēram Nikolā Tesla, varēja grābt informāciju liekšķerēm... Ka viss esošais sastāv no dažādu formu enerģijas...

Ir grūti aptvert pat to, ka mēs sastāvam no mazmazītiņām daļiņām - atomiem un ka mēs visu laiku peldam, pa šādu pašu mazmazītiņu daļiņu "putru" - gaisu... Ka viss kas saista šo visu ir enerģija - magnētisms... Šos faktus gan kautkā ir izdevies pierādīt zinātniekiem...
Drīzāk tad jau jājautā, vai ir vērts šo visu aptvert, vai vienkāršāka ir dzīve ar moto "Nekas nav neiespējams", vai arī "Visu radījis ir dievs... utml", vai arī censties to vsiu saprast no zinātnes puses... vai arī no ekstrasensorās puses... Vai arī vispār censties nedomāt par jebko globālu.... Jo, ja izvēlas kādu no šiem dzīves uztveres modeļiem, ir grūti noticēt, ka tevis izvēlētais ceļš ir maldinošs, vai arī ka cits ceļš, patiesībā ir īstenība, realitāte...
Man, kā jaunam puisim, ir "visi ceļi atvērti", tikai jāiet pa kādu no tiem... Es cenšos būt maksimāli atvērts, cenšos iegūt maksimāli plašāku redzes loku, lai gūtu maksimāli objektīvāku skatu uz dzīvē notiekošo... Es netaisos censties nedomāt par globālām lietām... Tieši sistēmas izpratne vienmēr ir bijis dzinulis manām darbībām... Tas ir līdzīgi kā iemācoties programmēt vienā valodā, iemācīties programmēt citā valodā, ir krietni vienkāršāk, atliek tikai iemācīties sintaksi... Šādi sakot, es mēģinu apliecināt to, ka saprotot kādā veidā sistēma strādā, ir viegli saprast līdzīgas lietas, pirmo reizi tās ieraugot...

Paralēli tam visam, esmu saskāries arī ar iekšēju jautājumu... Kāda ir dzīves jēga? Daudzi šo jautājumu dzirdod atplaukst smaidā, smejas, vai arī izsaka kādu piezīmi, noniecinot šī jautājuma vērtību... Daudzi ir teikuši, ka nav jēgas censties atbildēt uz šo jautājumu vai arī meklēt atbildi uz šo jautājumu... Bet šādi sakot, viņi tikai apstiprina to, ka "...nav jēgas..." -> viņiem nav dzīves jēgas... Viņi vienkārši dzīvo, kas būs - būs...
Ķīniešiem ir tāds teiciens: "Vēlies parūpēties par nākotni, par nākamo gadu - iestādi kartupeļus, par nākamo desmitgadi - iestādi koku, bet ja vēlies parūpēties par nākamo paaudzi - māci, māci to!". Vai tā varētu būt cilvēka dzīves jēga? Rūpēties par nākamo paaudzi, rūpeties par to, lai tevis līdzīgie - cilvēki - pēc iespējas ilgāk pastāvētu?

Gan skatoties "Kalnieti", gan šo filmu, esmu aizdomājies arī par to, cik gan īsa ir normāla cilvēka dzīve un cik gan maz mēs paspējam tās laikā izdarīt ko jēdzīgu, bet nu, laikam tas ir atkarīgs no katra dzīves mērķa... Katrā gadījumā, mana spēļu trenkāšana liekas ar vien stulbāka un stulbāka un tā nav saistīta ar manu dzīves mērķi... Tad kāpēc daudzi cilvēki dara stulbas lietas, lai arī paši to apzinas, lai arī tas nekādi viņus nepievirza viņu dzīves mērķim tuvāk?

Bet nu, sieva saka, ka "neviens nekad tik daudz nelasa", bet es turpinu atbildēt ar "dienasgrāmata ir domāta man, nevis citiem"... Vai mēs varam paļauties uz to, ko "neviens nekad nedara"? Bet laikam jau tas ir tikai cilvēciski, ņemt piemēru no citiem un dzīvot tālāk, aizmirstot visādas "dumjas domas" par eksistenciāliem jautājumiem...
Varbūt...

Bet varbūt nē ;)