Sēdēt uz āķa

Diemžēl, esmu jau vairākas reizes saskāries ar emocijām, kas pārņem apziņu, nokļūstot pie pēdējās sērijas daudzsērīju filmai vai seriālam, kas ir tik ļoti aizrāvis, tik ļoti ieintriģējis, licis gaidīt nākošo daļu vai sēriju, ka vienkārši negribas to skatīties, negribas nokļūt tur, no kurienes nav atpakaļceļa... No pašas pēdējās sērijas...
Tik ilgi ir pārdzīvots par varoņiem, tik ļoti ir aizrāvis stāsts, esi jau pats izdomājis neskaitāmus variantus, kādas varētu būt beigas... Nu nevar no tā visa tik viegli atteikties. Jo pēctam, nekā nav.
Bet ir arī kāds āķis, daži scenāristi pamanās uzsēdināt skatītāju uz Tāda āķa, parādīt pēdējo sēriju un beigās visu Tā samudžināt, tā pavērst stāstu, ka tam nemaz nav īsti beigas, tā kā atstāt tevi ielas vidū ar nolaistām biksēm. Atstāj stāstu tādā stadijā, ka... Noteikti jābūt turpinājumam! Un ir skaidri zināms, neviens tev netaisīs turpinājumu, tu esi atstāts viens, kraujas malā, tu zini, ka tur lejā ir zeme, bet tu nevari tikt tai klāt, tikai izmisīgi censties izdomāt stāsta turpinājumu savā galvā... Pat ja būs turpinājums, parasti netiek "lietoti" tie paši aktieri... Pats bēdīgākais, ka tu esi pieķeries tieši šiem aktieriem, kuri nes šo tēla nastu, nevis tēlam, kurā aktieris ir tikai "tā starpcitu"... Bet filmu izstrādātāji to laikam nezin...
Bļāviens, negribas tās pēdējās sērijas, gribas turpinājumu, vismaz vēl pāris!!! (Bold&Beautiful neskaitās, kā labs turpinājumu ģenerēšanas variants)

Es nezinu, kā es saņemšos noskatīties Harija Potera pēdējo filmu, kas pie tam ir divās daļās... ' unfair! Jauktasiņu Princis bija tāds, nekāds... Tas gadījums, kurā beigas ir tik samudžinātas, ka "Jābūt turpinājumam", tā itkā sākt teikt teikumu, bet apstājas nepateicis... Besī laukā :P Tāpat kā ar Sāras Konoras hronikām...