rudens I
Lēni pūta vējš. Mati viegli šūpojās tajā, gluži kā tās rudenīgās kļavu lapas. Lēni acu skati mainās starp cilvēkiem. Tie kļuvuši lēnīgi un apcerīgi. Vēl ir krāšņās lapas, vēl saulrieti ir zeltīti. Es dažbrīd iedomājos par pirmo sniegu un brīnišķo kailsalu. To brīnišķīgo pirmo kniebēju.
Rudens raisa dažādas līdzīga rakstura emocijas. Tās, kuras vasarā nogatavojušās, uzpūtušās vai nogurušas. Dažiem pēc trakulīgās vasaras ir iestājušās melanholiskas jūtas par aizgājušajām ballītēm, pastaigām divvietulībā vai cilvēku pūlī festivālos. Varbūt bēdas pielējušas raudulīgās acis par nepiepildītām dienām un vienmuļajiem vakariem, ko dāvās ziema, aukstums un sniegs.
Man rudenī kustības un daba liekas lēna palikusi. Kā dzīvnieks bez saimnieka, sēdēdams vienā vieta un gaidīdams, kas notiks. Bildēs tas noteikti būtu nefokusēts attēls ar izplūdušiem krāsu toņiem. Ir lietas, kas notiek cikliski. Ir notikumi, kas iespējami tikai pavasarī, vai tikai ziemā. Tā arī rudenim piedienas savs spirāles sektors. Šoreiz izmaiņu rudens.