māte
Vecs, nolietots, savu mūžu nokalpojis slimnīcas gaitenis. plašs. dzirdamas bērna balsis. pašā gaiteņa galā viens bērns skatās caur durvju spraugu palātā. tur māmiņa savu tikko dzimušo bērniņu auklē. tai seja laimes pielieta. actiņas mirdz. mazais bērniņš. tas ir pilnīgi bezpalīdzīgs un atkarīgs no viena. savas radītājas un mīlestības avota - mammas. bet mazā dvēselīte, kas to vēro birdina jau asaru lietu. viņa mammīte tā nedarīs. nedarīs nekad. tas metas bēgt. skrien pa gaiteni un, asarām birstot, slauka seju. atprāgst durvis. un viņš jau ir ārā no gaiteņā. dārzā. skrien cik spēka. cik smagi tas ir! viņa dzīvību radot pats dārgākais tam jau zudis. māte viņam zaudēja dzīvību dzemdībās. viņa upurējās. upurējās savai ītenākai mīlestībai - bērniņam. un tā viņš skrien, līdz no savu sāpju smaguma paklūp aiz kādas koka saknes. kritiens. tas atgriež realitātē un liek atmosties. jādzīvo. dzīvo tā, lai dārgākais upuris nebūtu velts. jādzīvo!