nepabeigtais vīra stāsts
atnāca reiz vīrs šaizemē. pie lielā akmens Upes maliņā. apsēdās un uz apmetni nometās. mājas tam bij aiz trejdeviņiem mežiem un pļavām. Apmetās un cīnījās. cīnījās ar savu likteni. Sākumā viss bija labi. saulains laiks un bieži prieki. pienāca rudens un zaļie prieki tam kļuva krāsaināki un jestrāki. taču sniegs uzkrita tam balts un salts. apsaldēja tam aizmigušo saprātu, kā dēļ atnāca viņš cīnīties. sāka spēkoties un sniegs atkapās. siltāk palika jau nenoliedzami. bet zinies, dubļi palika. tie brūni, smagi un ķepīgi. saulainās dienas neatgrizās. tik tā jau bdīžiem gaišpelēkās debesis, viendien pārklāja melns mākonis. neba lietus vai sniega pilns. tas bija melnu kraukļu veidots mākons. tas atlaidās, bet prom tik ātri netiasījās. ar laiku vīra dvēle kļuva melna un tumša. ēnas tajā sabiezēja un rūgtums palielinājās. tāds nu ir nepabeigtais vīra stāsts. beigas vēl neviens nezin, tādas vēl tik būs.