Priežu smarža
Nosprakšķ zari un ar vieglu būkšķi nokrīt kāds vēja lauzts zariņš. tikai tāda viegla brāzma pāršalc pārkarsušos akmeņus lauka malā. piesēžu turpat nelielā pusēnā. visapkārt mani ieskauj saldenā priežu smarža. Kaut sasa un salda, taču tik un tā spēj manam ķermenim veldzēties no pilsētas piesmakušā gaisa. visapkārt lidinās un draiskās dzismas skandina putni. tie jau jūt, ka tuvojas vasaras saulgrieži. Visa daba jūt. Pie manis pielaižas dundurs, grasās jau man kost. Nē, draudziņ, šoreiz nesanāks. tur pat netālu apses drebina savas lapas. šis zaļums, šīs gaismēnas un ēnas. Tās, liekas, izkāpušas no klasiķu gleznām. Nav grūti saprast Purvīti, kāpēc viņš ņēma savu molbertu, krāsas un devās gleznot. Jau atkal ievelku dziļi elpu un izgaršoju katru saldās smaržas mirkli. kas līdzīgs skaidām. vieglām, sausām skaidu pūām no priedes koka. Tikai... Tikai maigāka. Kā jauna meitene. Tai pēdās neduras nobirušās skujas, sīkie zariņi, pat čiekuri ne. Viņas pusgari mati vējā liegi viļņojas. Viņas soļi vēl vieglāki par burvīgo smaržu. jūtu viņa nāk man tuvāk. viņas matos pamanu sīku zariņu. tas ieķēries tur, gluži kā mans skats. ceļos lai izņemtu viņai to no matiem. roka neceļas. Tikai tuvāk viņai esot, ievēroju viņas daiļās acis. tās brīdi pa brīdim novēršas. āda viņai bālgani daiļa. saulē netīk viņai gulēt. patvērus ir Priežu sili, kur maigās pusēnas apskāvienos viņa valdzina noklīdušos. [iztraucē garāmgājējs] UPD. viens no vasaras pirmajiem rakstiņiem. tagad šķiet, ka vasaras sākums ir pats burvīgākais.