domas
šodien ejot uz savu iemīļoto dobeles nolaisto skeitparku tā rutīniski skeitot es sapratu. sapratu kāpēc man pēdējā laikā tik grūti "verās vaļā". vispār jau pie šīs te nolādētas kastes man reti kad tā ir. tieši tāpēc man ir ierīkota t'amazā burtnīca. tajā es ierakstu daudz biežāk un daudz savādāk kā te. tikai, ziniet, man slikums to pārrakstīt. varbūt arī viss nava pārrakstīšanas vērts. bet nu atgriežoties pie tā iemesla par ko te es gribēju rakstīt. tas ir tāpēc, ka mani vislaik uzrda tās domas, par to jauno dzīvi, kas nu jau tūlīt, tūlīt sāksies. jā. nekas vairs nebūs tā kā bija. nebūs ierastie rīti, vakari un dienvidi. nekas nebūs tā. šis ir tas brīdis. un tas arī mani urda. un arvien biežāk es savi pieķeru sentimentālajās domās. tās pat dažbrīd man iemet tādu pavisam mazu kamoliņu kaklā. /nedaudz nosarkstu/ sentimentā par, skolu, mājām un to rutīnu starp tām. un Frenks, tagad tik tiešām iederas. fak, kā man patīk tas pagājušā gadsimta 1930 - 1960 gadi. damn. īstenībā es esmu 100% nepiemērots dzīvei kojās. bet nu es tur tomēr dzīvošu. nu pox jāiztur jau būs. kaut vai tikai tāpēc, ka jāiztur. tā kā esmu pamatīgi novērsies no šī ieraksta mērķa tad labāk beigšu pierakstīt visu kas šobrīd nāk prātā un par ko es domāju. it`s just crap any way