tumš dārzs. vēl tikai debesis krāsosjas tumšākajos saulrieta toņos. lielie melno koku silueti visapkārt liekas kā sargi. vareni un stipri tie. zālē rasa iebirusi un manas pilkās pēdas šķietami pa mākoņiem iet. vienu pa vienai aizdedzinu sveces. daudz sveču. dāžādas pēc lieluma un pēc sajūtām, taču šovakar tās izgaismos nelielo dārza daļu. tur kur mans nakts mielasts būs. kad sveces sadegtas un tēja salieta pa tasītēm atsēžos savā lielajā dārza šūpuļkrēslā un dziļi ieslīdu savās sajūtās. sajūtās, kuras tikai vakara dvesma sniedz. daba pēc garās dienas veldzējas ar rasu un man tā dāvā mieru. atveru acis. un saprotu, ka esmu jau noslīcis šo laimes sajūtu pārpilnībā. noslīcis un no jauna atdzimis kā fēnikss. spēcīgāks un stiprāks.