snauda pievakarē
tumš mežs. bet neba tumsa tajā valda. krēsla. dzeltenīgos toņos pieliets koku sils. tas nav parasts mežs. tajā dzīvo gaisma. gaisma, kas radījusi visu. pat šo mežu. arī lielo ozolu pašā meža vidū. Tam miza bieza un raupja. tik veca, ka pat pats koks nespētu atminēties. vecums jau nenozīmē vārgumu. tā itin labi pas kokam. neviena plaisiņa. nekas. tam zari stipri un vareni. slejas augstu, bet arī ieturot savu dižo un izcilo vainagu formā. tam skats dižens. pārcietis tas lielas lietas. redzējis kā no mazas zīles izaug diženi koki. bet tie spēkā un dailē navar spēkoties ar diženo. tieši šā ozola zaros gaismas spēles ir daudzveidīgākās. unkālākie pustoņi. gaismēnas. tas viss samijas kopā. uz zemes. uz veco lapu pielietas zemes tas viss nonāk. tur veidojas glezna. bez satura. nav tai konkrēts nekas. katrs gaismas kūlītis sevī tur daļu. daļu no diženās gudrības. gudības, ko glabā šis pirmatnējais spēks. un koks aug