Perfekts un lābākais
Cik gan mūsienās cilvēki tiecas pēc perfekcijas. varbūt pat ne pēc parfekcijas, bet pēc iespējami labākā rezultāta, šeit, runājot par labāko, es domāju visaugstāko. iespējams, tas tagad ir tikai man aktuāli, šīs lietas, taču varbūt arī nē. censdamies izdarīt kādu darbu, cilvēks tiecas pēc tā labākā rezultāta, izdarīt to pareizāk, racionālāk vai, pēc iespējām skatoties, vispār izdarīt. taču cik gan ļoti mums vajadzīgs tas perfektākais veids daudzās leitās? kāpēc gan mēs neapstājamies pie vienkārši apmierinoša, laba rezultāta? iespējams, tas ir kāds iekšējais dzenulis, tāds kā sacensību gars, vienmēr centies būt pirmajam vai, sājā gadījumā, labākajam. taču kā gan varbūt labākais jomās, kur nav tāda augstākā pedjestāla vieta? kā var but labākais saulrieta vērošanā? kā var būt labākais un perfektākais mūzikas klausīšanā? kā gan var būt labākais izpratnē? meklēt jau varam, rakt var dziļi dziļi, bet vai tā atkal jau nebūs dzīšanās, pēc kādas labākas, perfektākas atbildes? atbildes, kura būtu labāka par citu atbildi? tātad šeit mēs nonākam pie kāda cita jautājuma. vai labākāis ir tas pats kas perfekts? nebūt ne, tācu bieži vien to jauc. jā patiešām daudz lietu šajā pasaulē nav un nevar būt perfektas, tācu cik gan daudz ir to labāko lietu? kāpēc gan tad šīs labākās lietas netiek atzītas par tām perfektajām? lūk jo kādam kaut vai sīkas domas līmenī ir kas labāks padomā? kāds sīkums. tad redz ko mēs atrodam. perfektu no labākā šķir tas sīkums. vissīkākā domas, lietas, kaut kā neizdomāta daļa. khe matemātiski to varētu apzīmēt ar lim t.i. bezgalīgu tovošanos, taču nekad nekrustošanos. pat no tāda nesaistīta aspekta skatoties, vārds perfekts ir vienkārš vārds, taču vislabākais ir pārākā pakāpe vārdam labs. taču labs jau nu nepavisam nav nekas tuvs perfektam.
vispār jau šis ir tāds domas lidojums, bez īpaša satura, ar vienkāršu pierakstu momentālām domām.