nesaprotu
vēl šodien citrons nav apēsts.
rīts nebij veiksmīgs. cik nu veiksmīgs var būt rīts, kad arā līst lietus. tomēr pavakare bij jauka. spīdēja saule. kaut tikai pāris minūtes. tomēr. ilgi nedomāju, ņēmu savu velosipēdu un devos nelielā izbraucienā. bij varen jauki. cauri visai pilsētai. tikpat kā neviena cilvēka. ja godīgi, tad es mīlu mazpilsētas! nu labi ne jau visas, bet tikai savu. tas viss tomēr nespēja aidzīt bažas. es esmu iestādījis sēklu. sen jau. to audzēju, redzēju kā tā dīgst. pirmā lapiņa. tad jau zariņš. pats to laistīju. stāstīju tam visādas blēņas. uzticējās man. atdod sevi man. manās rokās. es zinu tas aug. katra tā lapiņa sniedz man vairāk atdeves. es nejūtos labi vairs. par daudz. par daudz uzticības tiek dāvāts man. es to nepanesu. kā smags akens tā guļ man uz pleciem. bet jo vairāk guļ, jo vairāk es slīkstu uz ceļiem. es gribu atbīvoties no akmens. bet es sabojāšu savu augu. kā gan es varētu salauzt to ko pats esmu audzējis. nē vel tik vienu reizi. vēt tik kādu brīdi. vēl es neesmu galīgi un ceļiem. bet dzīz būšu. vēl tikai nedaudz. es rūpēšos par to un tad. un tad es to iešu un pārstādīšu kaut kur tādā vietā, kur tam būs labāk. bet podiņš tik mīļs gan jau būs bijis. bet es negribu pats nomirt no smagā akmeņa. tad jau labāk ziedošu augu. cerēsim, ka šīs iznīcibu nesējas, rokas, vēl spēs dāvāt kādu brīnumu. kādu augu. varbūt pat koku