pāršķirdama grāmatas lapaspusi, meitene nemanāmi pavērsa skatienu tieši pretī saulei. viņa gulēja pie baseina, kurā bij zils un dzidrs ūdens. tā vilnīši katrs kā mazs spogulītis atpīdēja saulē. vējš tajā dienā nebija spēcīgs, tāds mērens dienvidaustrums. koki un lapas labprātīgi tā varā šūpojās, atgādinādami ik uz soļa, ka pasaule šajā brīdī varētu arī apstāties. kaut kur tālumā bij dzirdams tāds troksnis. tās it kā tuvojās. meitene jau bij sākusi tam pievērst uzmanību un lasīšanas ritms bij izjaukts, skatiens pat izleca ārā no lasītās rindiņas.