citrons
es redzu. vai tad tāpēc es spēju arī smiet? bet par ko? man uz galda stāv auglis. auglis, kam lodes forma dota. tas krāsojas daudzos pustoņos. bet krāsa tam tomēr viena. sākot ar zaļganu noskaņu beidzot ar tādu, kura aizgūta no olas dzeltenuma. bet ne jau krāsa to rotā vien. tekstūra tam pilna ar mazām bedrītēm. nu gluži kā lietū salijis sniegs. vēl jau ir ar dažādas zīmes. tās stāsta. stāsta par to kā citons dzīvojis. uzaudzis kādā kokā. un tad ticis šķirts no sava radītāja, lai tiku nogādāts pie tā iznīcinātāja. garajā ceļā guvis ne mazums atmiņu un skrāpējumu. Domā aiztikt? to pagriest citādāk? nē tad tā jau būs cita seja. labāk turpināt apbrīnot vienu no. vienu no visiem. uz galda ir arī avīzes