šoferītis
vīrs ap gadiem 50. ilgus gadus strādāja par šoferi. savulaik bij izbraukājies dažnedažādus reģionus, varētu teikt, ka visus PSRS ceļus zināja kā savu piemājas braucamo ceļu. tiešām katrs matiņš kuplajā, rūpīgi koptajā bārdā bij kāds piedzīvojums un stāsta pavediens. kā jauns stopētājs reiz stāvēju un svīdu karstajā vasaras dienā ceļmalā. mašīnas brauca reti un biju patvēries kāda ceļmalas koka ēnā. redzu tuvojas mašīna, pielecu kājās un izmisīgi pacēlu roku. veiksme, mašīna samazina ātrumu. tāds nedaudz norūsējis vecais "Golfiņš". atveru durvis, tāds nedaudz vienaldzīgs un vēs skatiens no vadītāja puses. jautāju pavedīsiet kādu gabaliņu. sākumā sabījos, jo nu izskats bij klišejisks. lielas melnas saules brilles, bārda, aprūsējusi mašīna, sazin kas pa ceļiem tagad braukā. taču tikllīdz onkulis iesmējās tā viss bij skaidrs - ne jau šajā gadījumā! vārdu pa vārdam un saruna jau ritēja kā no kalna ripināts dzijas kamols. kā jau labs vērotājs ievāroju, kā šoferis ļoti bieži, pat pārmērīgi bieži ieskatās labajā atpakaļ skata spogulī. arī stāsti, ko tik aizrautīgi klausījos, bij par piedzīvojumiem senajās, labajās dienās. tagad viss gan esot citādāk, grūtāk. arī daba gaitas beigušās. lai nu kā taču bij jautrs braucies, daudz iespiedās atmiņā. visvairāk gan jau skatiens. bieži iesrēga atpakļskata spogulī, jo kam viņam ceļu priekšā, ka tas jau sen aiz muguras. atlicis vairs tikai piebraucamais ceļš.