jaunais gads
satraukti cilvēki lielā pūlī. tajā jautrība valda bezgalīga. tikai tie priecīgie te pulcējušies. citi biezi ģērbušies, kā ziemā pienākas, citi izskrējuši no kāda pasākuma drebinās gaidot. tad skaļi kopīgi skaitīšanas prieki, kurus pavada dažnedāzā'das izdarībās pēcāk. skan bļāvieni, trokšņi, šķindošas glāzes, par prieka bučas un skūpsti liekas neparasti skaļi. gaisā parādās pirmās raķetes, kuras izgaismo lielo skatītāju pūli kā dienā. ovācijas uz jaukākajām raķetēm. bērnu prieki. tiem mazajiem jau īpašs prieks par tādu brīnumu. viņu acitņās var redzēt karas uguntiņas atspīdumu. bet viņš jau neredz, ka prieka vilnī apkārt visi lēkā un dzer svīgi savus šampaniešus kā negudri, pirmīt krietni iesākuši ar stiprākām dzirām. viņiem jau šis nav kāds tur pirmais vai pēdējais, vai īpašas salūts. tad nu tie dodoties atpakaļ uz savu svinību vietu, negrib savās nosalušajās rokās nest pustukšo šampja pudeli, veikla rokas kustība un kopā ar kādu kaktu raķetīti tā izšķīst pret sienu, tik tādu pleķi atstājot. bet tomēr stikli šķīstot skaisti atstaroja šīs zaļās raķešu gaismiņas. kad jau krāšņās guntiņas beigušas savus lidojumus tumšajās ziemas debesīs visi dodas mājup arī mazais bērns. šai vakarā, pēc dienas slapjā sniega, varens ledutiņš sasalis, tik gluds un jauns. slīd tik viegli. nu divas jautrības vienā vakarā. tik nevainīgi slidinoties pa orandži apsīdēto ietvi. smiekli piepilda visus pagalmus. ar katru atspērienu jau foršāk slīd, tālāk un visādus griezienus var taisīt. bet te viena'brīdī zūd tas līdzsvars. kritiens. tāds samērā laimīgs kritiens sniegā, bet tur jau tās lauskas gaidīja. aukstais stikls viegli šķēla nevainīgo miesu. tā jau nejuta sāpes, tā aukstuma skarta bij. ceļoties jau sniegs bij asiņu pieliets. noreibst galva un mazais atkrīt. tur pat blakus. tik nu nākošā vieta kur tas kupenu baltos palagos kritīs būs slimnīcu klusajās un nemājīgajās palātās.