izpriecas
Nē, es neesmu tāds. neesmu un viss. tik suns man ir greizsirdīgs. tam netīk, nemazākā cita cilvēka tuvināšanās viņa saimniekam. bet es taču neesmu tāds. es ļauju iet, un darīt. tomēr ir kāda cita sajūta. nolīdzinoša kā peļķei uz zemes. es zinu, tā jau ir bijis. senāk. domāju, kāpēc es neesmu tik akli uzticīgs. kāpēc grūti ticēt ir vārdiem. to pat nav tik daudz. tomēr es zinu, darbos slēpjas īstenais kodols. tad nu kāpēc es neesmu tik vieglprātīgs. kāpēc nepietik ar vienu reizi. tā vietā lai merģi gulētu, es pataisos par pielijušu peļķi. vai tā garā spēcīgiem pienākas? laikam jau nē. tāpēc mainīt ko vajag. runāt? bet tas taču novedīs pie mana vājuma izrādīšanas. mēģināt ko regulēt? tas jau būtu pārāk spēcīgi un pārlieku nevajadzīgi. tātad mainam sevi. tas nav tas vieglākais. es to zinu gan. grūti ir sev spiest to sāpīgo pušumu un vēl mēģināt to slēpt. bet es vēl bēdājos, laiakm jau par to, ka dažbrīd kā lieks mētājos. es esmu tas suns. tas kurš gaida un no citiem kaulu neņem. stāvu putenī un salā. tomēr duvis liekas ciet, kaut zinu tā nav.