lāsīte
visapkārt tumsa. tikai ik pa brīdim caur autobusa logu aizlīd garām gaismas līnijas. troksnis ir vienmērīgs un pat dažu brīdi iemidzinošs. tomēr neritmiskā šūpošanas atgādina neprasmīgu šūpotāju bērna šūpulītim. uz loga palikušās lietus lāses jauki ietver sevī kādu mazu stariņu, kurš nočiepts kārtējai laternai. tik pamazām viena pēc otras tās slīd lejup pa logu un saplūstot ar citu vēl ātrāk pazūd. atstājot pēdas, citas mazas lāsītes. aiz jaukajām lāsītēm viss tik ātri slīd garām. tumšais asfalts, liekas, nekad nebeidzas un vienmēr ir vienāds. tik peļķēs atspīd orandžīgā gaisma no ielas stabiem. nav cilvēku, kuri pārvietotos pa ielām. nav daudz mašīnu, tikai pāris nomaldījušās dvēseles steidzās. un pielijušajās notekās viegli noslīd kārtēja mana cerība par skaidrajām debesīm. tomēr šodien zvaigznes ir ieradušās pie manis, lai rotaļātos, nevis skumtu un slīgtu asaru lietū. ieskanas Sigur Ros un liekas nekas pasaulē nevar būt skaistāks un laimīgāks par cilvēku lietū.