svētdienas pēcpusdiena
aizvizinājos līdz vecajai Slagūnes muižai. tur, pie radiem. pastaigājos pa veco piebraucamo ceļu. gar dižozolu, kuram vēl braukušas karietes ar zirgiem, tanki, un traktori garām. garām kalēja mājām "Mazkalēji". tad pakalniņā augšā gar kalpu māju, gar klēti. katrai mājai no radinieka puses sekoja pastāsts, kā viss bija senāk, kas tur dzīvoja un kas tagad dzīvo. par seniem laikiem skaļā balsī, bet tagadējos notikumus tā noslēpumaini noklusējot balsi pačukstēja. cauri parkam. žel, ka pati muižas ēka vairāk nav. skats īpašās vietās ir Latvijai raksturīgi skaists. skaistā pēcpusdienas saulīte rudenī, ar krāsinajām lapām un gājputnu kāšiem. sārti deguni, uzmanīgaklausīšanās un īpašās sajūtas, ka tepat aiz nākamā pagriziena ir vecais krogus ar medalu.