šķūnī
Durvis. vecas koka durvis kādā šķūnī, tās lēni un smagi šūpojas vecajās eņģēs. ūdens no caurā jumta pil iekšā. viegli pakšķi. vējš caur daudzajām šķirbām rada vieglu plūsmu. tas nedaudz padzenā putekļus uz vecajām mēbelem, kas samestas kur nu kurā. tur katram priekšmetam savs stāsts. tās reiz ļoti lepnas bijušas, bet tagad daudzie kokgrizumi ir tikai jauka vita kur krāties putekļu kaudzei. no viena krēsla atzveltnes uz otra nomestā krēsla kājas ir savīti zirnekļu tīkli. daudz to tīklu. kā tādi veco klīstošo atmiņu ķērāji. atmiņas kā sīkākos putekļus vieglās gaisa plūsmas dzenā šurpu turpu. bet vecajā gultā jau sapilējusi neliela peļķe. viss kas šeit atsāts ir nolemts lēnai un aimirstībā grimušai eksistences beigšanai. caurais jumts ir vienīgais, kas lej sēru asaras par aimirstību. un durvis. vējš tās virina lēni un smagi kā lēnos un aistošos sirds pukstus skaitīdams