ceļš uz mājām
es paņemu rokās, to ar ko es mēdzu daudz un bieži braukt. skrituļripuļsaplāksni(skeitu) un esju pet kalnu. vēroju. cik jauki ir redzēt to kā mazo putniņu bars izveido nelielu tumšu mākoni. tas kustās ātri. mans skts tiem seko. viens, divi trīs! tie jau ir aiz kokiem. bet es atkal pievēršos pētīt savu ceļu. ceļu kas ved kalnā. es atkal paceļu galvu, lai redzētu, lai tik redzētu to vienu brīdi. to īpašo brīdi. kaut pirmajā acu uzmetienā liekas nekas īpaš. parast lieta. vējā kustas koki. bet tieši tad tas liekas tik īpaši. kā vejā līgojas bērza zariņi. paši mazākie. tik ļoti skaiso sienāžu sisināšanu pārtrauc skaļš dārdiens. kārtējais tumšas krāsas automobīlis. padrāžas garām. cik vien ātri var. pēc minūtes nevins vairs neatminas neko. mirklim. es gribu dzīvot tik tam mirklim. nev sarīgi kuram. vienam vai vairākiem. bet tieši viens mirklis. viena acumirkļa doma spēj mainīt prātu. vai naks var būtu kā viens mirklis? tad es tagad skrišu un to pārbaudīšu.