Tava problēma, ka tu sakonstruē mākslīgu nošķīrumu starp grāmatām un cilvēkiem - kristietībā, jūdaismā un islāmā nav fiktīvaka nošķīruma. Filozofijā jā, bet ne minētajās reliģijās. Kristietībā ir viena grāmata, vārdi, kuros ir gars un dzīvība, un viss, kas vien var būt cilvēciski svarīgs un uz cilvēkiem “strādājošs”. Ap Kristus vārdiem, pašu dzīvības pulsu, nav iespējams uzbūvēt nekādu teoriju. Tieši šī iemesla dēļ nav iespējams visu viņa teikto grozīt, atlasīt, sakonstruēt tā, ka anything goes, kā tik katram indivīdam norezonē un kam estētiski pieķeras acs vai auss.

Kopš Ādama un Ābrahāma lielos vilcienos dažādo individuālo dvēseļu ceļi nav diez ko radikāli atšķirīgi vai mainījušies. Es pats nevaru saskatīt savu sirdi - tādu ilūziju piedāvā filozofija. Cilvēkam pašam pār sevi nav tādas transparences, ir tikai duļķi, dubļi, migla un konstrukcijas - spoguļošanās savās sevis reprezentācijās.
Tikai Jēzus pats savā garā un viņa vārdos man var atklāt pašus dvēseles dziļumus, to, kas un kāda dvēsele ir. Tāpēc es, kā jau “protestants”, protestēju katru reizi, kad kāds cilvēciskos duļķus grib uzdot par dievišķo patiesību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā smejies Kristus nolaidās pats šajos duļkos lai par tiem kļūtu lai mēs katrs varētu klūt jaunais Ādams. caur Vārdu miesa tiek dievišķota, vai arī tev skramenti ir simbolisks akts?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši tā, bez šaubām, bet tas nav nekas pašsaprotams, tas nav kaut kāds tieši un nepastarpināti dots fakts par īstenību. Sakramentu, sevišķi iemiesotā Vārda realitāti, saņem ticībā, kas nav iespējama bez grēknožēlas, kura tieši parāda un kurā tiek atzīts un pieņemts, ka “miesa (duļķainā, miglainā) neder nenieka”, grēka miesa un miesasprāts ir un paliek tāds, kāds ir, Kristus to tikai uzvar un šķīstī. Nav tiešas pārejas, pa vidu ir lūzums, pārrāvums, no kura nedrīkst izvairīties, domājot, ka duļķi ir labi, jo Dievs no augstumiem nāca duļķos. Jā, nāca, bet ar visu duļķu pretvaru Jēzus dzīvoja pēc bauslības skatpunkta tīru, bezgrēcīgu dzīvi, viņš bija Dieva svētais - un nav svēto duļķu - un to viņš tagad piedāvā jeb dāvina pilnīgi visiem.

Jā, Luters vēl izceltu, ka pats Godības Kungs iemiesojās tīros dubļos un mēslos. Bet kāpēc? Nevis lai pateiktu - “mīļie, mēsli, duļķi ir ok, it is as it is”, bet gan lai cilvēku no mēsliem izrautu. Gars svētdara cilvēku, nevis viņa mēslus, kuri traucē gaismai izlauzties cauri.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu centies izlikties, ka saproti to, ko nesaproti, ko neviens nesaprot. ko ar mūsu duālo prātu nav iespējams aptvert - dievišķā mistērija, kurai var piekļūt tikai ar sirdi.
nezinu, kāpēc tu centies sludināt mūsu nepilnību dieva priekšā vairāk nekā žēlastību? kristīgās padomdošanas/garīgās vadības ābecēs tiek runāts par to, ka ikviens cilvēks ir unikālā situācijā. palasi, kā izmisušajiem atbild pats Kristus. katram viņš atbild to, kas viņam ir vajadzīgs, un ko viņš spēj apēst, nevis "pēc burta". vai ko saka Augustīns vai Siluāns vai tml. es arī domāju, vai grēcinieku nosodīšana un paštaisni uzbrukumi cilvēkiem internetā nav aizstājuši tevis paša grēksūdzi. bet ne man to spriest, Dievs zina visas lietas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nevajag nevajadzīgi "mistificēt" to, ko pietiekami skaidri saka un atklāj pats Dievs par sevi, pasauli un cilvēkiem. tas ir katoļu trumpis, ka kristietība, Dievs, raksti, atklāsme, Jēzus ir kaut kas nu tik sarezģīts, ka nepieciešama sarežģīta hierarhija, koncili un starpniecība, lai līdz mazajam cilvēkam vispār kaut kas aizietu. nē, visās izšķirošākajās lietās - grēks, nāve, dzīvība, pestīšana, mūžība, ticība, mīlestība - raksti un Jēzus ir apbrīnojami skaidri un nepārprotami.

tā ir 90% visu vēsturisko mistiķu kļūda, ka viņiem šķiet, ka dievišķajai mistērijai var piekļūt ar kādu īpašu cilvēka orgānu, spēju vai ko tik vēl. nē, cilvēks dievišķajam nespēj piekļūt ne ar prātu, ne ar sirdi, ne ar savu garu, nekādām savām spējām vai maņām.

kā jau rakstīju - jā, katram ir unikāla situācija, izmisušajiem Jēzus atbild ar piedošanu un žēlastību, paštaisnajiem un iecirtīgajiem atbild ar tiesas vārdu un nepilnības sludināšanu. manuprāt, viss modernais laikmets ir viena pašvaras un pašlabuma, un paštaisnuma un pašpietiekamības sludināšana, viens liels hubris, jā, tāpēc mūsu laiks ir sevišķi izmisis, jo cilvēks jau to visu nevar pavilkt, bet tāds nu man radies iespaids, ka modernais cilvēks nespēj aptvert žēlastību tieši tāpēc, ka žēlastība tam ir mēms, neko neizsakošs vārds vai - labākajā gadījumā - garīga sajūta, tieši tā iemesla dēļ, ka reti kurš apzinās grēka dziļumu, to, ko Pāvils sauc par mystery of iniquity. ieskatīties sevī nozīmē redzēt mēslus, nevis ko īpašu, kādu spēju, varēšanu vai sirds potenciālu. modernais laiks sludina "esi tu pats!", un tieši tāpēc ir izmisums, jo paši par sevi mēs neesam nekas.

visos laikos kristietība, arī tās mistiskajās formās, ir atdzimusi tikai caur reālistisku, bezilūziju skatījumu uz cilvēku - caur sakāpinātu grēkapziņu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kurš ir tas abstraktais modernais cilvēks? tu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mēs visi

(Reply to this) (Parent)

ar to, ka Jēzus visiem atbild tikai ar to, ko katrs pats spēj apēst un panest nav tik viennozīmīgi. cik reizes Jēzus ļaudīm saka ko tādu, ka visu apkārtējo reakcija ir "this is a hard saying; who can listen to it?", t.i., kurš var ko tādu panest? Jēzus pats un vairums viņa vārdu vieniem (paštaisnajiem, neticīgajiem) ir klupšanas, piedauzības akmens, skandalon, citiem, satriektajiem, ticīgajiem - dzīvības un glābiņa ceļš.

(Reply to this) (Parent)