|
Dec. 17th, 2018|01:24 am |
Tieši tā, bez šaubām, bet tas nav nekas pašsaprotams, tas nav kaut kāds tieši un nepastarpināti dots fakts par īstenību. Sakramentu, sevišķi iemiesotā Vārda realitāti, saņem ticībā, kas nav iespējama bez grēknožēlas, kura tieši parāda un kurā tiek atzīts un pieņemts, ka “miesa (duļķainā, miglainā) neder nenieka”, grēka miesa un miesasprāts ir un paliek tāds, kāds ir, Kristus to tikai uzvar un šķīstī. Nav tiešas pārejas, pa vidu ir lūzums, pārrāvums, no kura nedrīkst izvairīties, domājot, ka duļķi ir labi, jo Dievs no augstumiem nāca duļķos. Jā, nāca, bet ar visu duļķu pretvaru Jēzus dzīvoja pēc bauslības skatpunkta tīru, bezgrēcīgu dzīvi, viņš bija Dieva svētais - un nav svēto duļķu - un to viņš tagad piedāvā jeb dāvina pilnīgi visiem.
Jā, Luters vēl izceltu, ka pats Godības Kungs iemiesojās tīros dubļos un mēslos. Bet kāpēc? Nevis lai pateiktu - “mīļie, mēsli, duļķi ir ok, it is as it is”, bet gan lai cilvēku no mēsliem izrautu. Gars svētdara cilvēku, nevis viņa mēslus, kuri traucē gaismai izlauzties cauri. |
|