|
Dec. 18th, 2018|01:01 am |
nevajag nevajadzīgi "mistificēt" to, ko pietiekami skaidri saka un atklāj pats Dievs par sevi, pasauli un cilvēkiem. tas ir katoļu trumpis, ka kristietība, Dievs, raksti, atklāsme, Jēzus ir kaut kas nu tik sarezģīts, ka nepieciešama sarežģīta hierarhija, koncili un starpniecība, lai līdz mazajam cilvēkam vispār kaut kas aizietu. nē, visās izšķirošākajās lietās - grēks, nāve, dzīvība, pestīšana, mūžība, ticība, mīlestība - raksti un Jēzus ir apbrīnojami skaidri un nepārprotami.
tā ir 90% visu vēsturisko mistiķu kļūda, ka viņiem šķiet, ka dievišķajai mistērijai var piekļūt ar kādu īpašu cilvēka orgānu, spēju vai ko tik vēl. nē, cilvēks dievišķajam nespēj piekļūt ne ar prātu, ne ar sirdi, ne ar savu garu, nekādām savām spējām vai maņām.
kā jau rakstīju - jā, katram ir unikāla situācija, izmisušajiem Jēzus atbild ar piedošanu un žēlastību, paštaisnajiem un iecirtīgajiem atbild ar tiesas vārdu un nepilnības sludināšanu. manuprāt, viss modernais laikmets ir viena pašvaras un pašlabuma, un paštaisnuma un pašpietiekamības sludināšana, viens liels hubris, jā, tāpēc mūsu laiks ir sevišķi izmisis, jo cilvēks jau to visu nevar pavilkt, bet tāds nu man radies iespaids, ka modernais cilvēks nespēj aptvert žēlastību tieši tāpēc, ka žēlastība tam ir mēms, neko neizsakošs vārds vai - labākajā gadījumā - garīga sajūta, tieši tā iemesla dēļ, ka reti kurš apzinās grēka dziļumu, to, ko Pāvils sauc par mystery of iniquity. ieskatīties sevī nozīmē redzēt mēslus, nevis ko īpašu, kādu spēju, varēšanu vai sirds potenciālu. modernais laiks sludina "esi tu pats!", un tieši tāpēc ir izmisums, jo paši par sevi mēs neesam nekas.
visos laikos kristietība, arī tās mistiskajās formās, ir atdzimusi tikai caur reālistisku, bezilūziju skatījumu uz cilvēku - caur sakāpinātu grēkapziņu. |
|