ach sooo, nu, kur balstīt to individuālstruktūru, tā teikt. tas vismaz man tagad jūtas kā aktuālais kvests - vajadzība pēc nekritiskas piederības, pēc kkāda universāla pamata. butībā vnk pēc kultūras, ar kuru es spētu identificēties, jo visa kultūra, ko pazīstu, ir tāda, pret kuru es stāvu opozīcijā.
ilgas pēc kultūras, kurā ir viedums, kurā ir reāls produktīvs vērsums, vīzija. kultūra, kurā ir dievs - pamatīgs nams, tā teikt, ar labu pamatu un plānojumu, bet tāds, kam nav jumta, kur augša ir vaļā. kultūru, kas spēj atzīt un integrēt racionalitāti un garīgumu.

bet es laikam novērsos no tēmas.

nez, bet var jau būt, ka tādas kultūras nav un nebūs. vienīgi, ja nebūs, tad ponts kko vispār, lol, darīt.

as u can probably see, jūtos nogurusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sapratu.
Nē, tādas kultūras nav un nebūs. Šobrīd domāju, ka iespējams runāt vienīgi par navigācijas modeļiem.
Un iespējams, ka nekā cita nav arī nevienam citam. Varbūt arī pati kultūra neizpaužas kā pamatne bet gan kā mazliet līdzīgu navigācijas stratēģiju saišķis.
Tas ir prāts, kas alkst pēc kaut kā statiska, pēc mājām, bet nekā tāda nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kultūras pieredze jau citādi nemaz netranslējas kā vien caur prātu, ja vien tevi akurāt nesit ar mietu kādu vērtību vārdā, tā teikt. bet pat tad tā nozīme, ko atvedini no šī notikuma, tiek izstrādāta prātā.

es nez, te pat nav runa obligāti par ārēji manifestu kultūru, kam pieslieites vai ko radīt, kaut visiem to imo gribas - lai doma top miesa. bet par kkādu iekšēju pozicionējumu, kas nav opozicionārs. tak te manai domai vairs nav sakara ar sarunas tematu :P

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es redzu sakaru ar sarunas tematu. Un ar "prātu" es domāju neintegrētu prātu, tādu, kas pats sevi redz atsevišķu no ķermeņa, kurš alkst pēc punktiem un taisnēm un pamatiem, atsakoties vērot realitātes dabu kāda tā ir, ka viss ir drīzāk procesā, struktūru celšana un graušana, nevis šo struktūru eksistēšana.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tipa prāta lineārā modalitāte, ja? ;) ar to sakot, ka prāts ir viens, bet nošķirot dažādas tā funkcijas, līmeņus vai dimensijas. savā vistālākajā punktā attīstības punktā prāts un dievs ir viens, proti, ir totāla atvērtība un absolūta saturu integrācija, bet savā zemākajā - well, pretējais stāvoklis, maksimāla aizvērtība un disociācija.

monkey mind, problēmas risinošais prāts. tas, kas nosaka uz āru vērsto, tas, kas ir pats uz āru vērsts.

viņdien kak raz domāju par ādamu un ievu. ka ādams kā pirmais, iespējams, tieši arī reprezentē šīs modalitātes dominējošo iedabu, bez tās mēs nebūtu izdzīvojuši, tieši tas ļāva mums kļūt par dominanto sugu - šis uz āru, uz rīcību vērstais prāts, kas nemitīgi risina problēmas.
ieva savukārt ir nemanāmāka, tā ir it kā daļa no. dabiski klātesoša, bet neuzkrītoša. un ieva te attiecīgi būtu konteplatīvā modalitāte, vērojošais prāts, šim dalījumam tostarp sakrītot ar dzīves divām pamatdimensijām: būšanu un darīšanu.
ādams momentā dara - viņš nosauc radību vārdā (pēc dieva aicinājuma, ja kas, lol, kopš man vismaz patīk tomēr reizēm gānīt šo nepagurstošo pērtiķēnu). viņš rada fakin kultūru, radot valodu, pirmos jēdzienus.

bet ieva? ieva ir izlīdzinošs spēks, kas netiek radīts no jauna, bet atmodināts iz paša ādama. same mind, different modality, ja tā skatāmies.

p.s. by now i'm just having a nice conversation ;) labi, ja saki, ka netraucē sasaistes aptuvenība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

omg, srsly - ādams ir no zemes, bet ieva no paša ādama dzīlēm. ciktāl runājam par to prātu, lol.

(Reply to this) (Parent)