DUSMĪGA? uz ko?
Viss sākās Jāņos 2013. Es ar draugu devos uz laukiem svinēt , sen nebiju satikusi māsu. ieraugu viņju un skatos, bāc cik viņa resna! es uzreiz jautāju vai vinja ir stāvoklī. viņa man atbild ka nē neesot. man prātā tik viena doma - nu ir! biju atbraukusi atpūsties tāpēc tam tā nepievērsu uzmanību, domāju eh.. dzīvo mammai uz kakla, neko nedara ēd tik, iespējams arī tik ir resna no tā.. nu ok. nosvinējāmies, viss oke. tad vel pēc nedēļas aizbraucu apciemoties un ķircinu visu laiku māsu ka šī stāvoklī. viņa tik visu noliedz. beigās jau pieņēmu to kā vienkāršu apvelšanos un likos mierā.
Nu jau pagājusi nedēļa, kopš mamma atbraucot pie manis ciemos uz Rīgu pateica ka māsa atdzinusies ka ir stāvoklī. NEVIENS no manas ģimenes to nezinaja. lai gan vinja neslēpa vēderu, vnk teica visiem ka esot resna.. es biju šokā. redzot kāda palika mammas seja kad vinja man to pateica, es izlēmu neizrādīt savas jūtas un tik dusmigi kko pateicu un neko vairāk. aizejot mājās es raudāju kamēr man sirds sāpēja. briesmīga sajuta apzinoties ka māsa to slēpa no mums un ir tik neapzinīga, .. kas tgd būs ar bērnu? viņa jau ir 6 mēnesī un tik daudz problēmu... es jutos nodota. nevienam to neteicu. draugam izstastiju to kā joku... pati sevi mierināju. bet no galvas tas nelien laukā. nākamā dienā aizejot uz darbu, es biju tik jutīga, man boss aizrādīja ka kavēju darbu, es sāku raudāt! nearvienu nerunāju. noslēgta sēdēju un strādāju. boss gribēja ar mani izrunāties bet es vnk izvairījos un teicu viss labi. Domas bija tikai par mazuli, kas notiks, vai viņš ir vesels? kā ar mantām? kas to visu pirks, kur lai rauj naudu? kā lai palīdz? kāpēc man būtu jāpalīdz, es tak neesmu par to atbildiiga.. bet tomēr .. manā galvā bija 100 domu un risinājumu. Es sāku netā meklēt no māmiņām drēbbītes un visadas citas lietas, ko māmiņām vair nevajag. sāku meklēt otru darbu. darbs bija atstats otra planā. aizejot mājās es uztaisīju vakariņas un guļoit gulta vnk klausījos bēdīgu mūziku. tā mani iedzina velielākā depresijā bet man to vajadzēja. ar draugu es praktiski nerunāju. aizgāju gulēt. tā visu nedēļu. es biju noslēgta. viss kaitināja. nekas neinteresēja. domas bija dažādas. Nedēļas nogalē bija paredzēta ballīte, domāju super! varēšu atpūsties beidzot ar savuiem draugiem. pienākot nedēļas nogalei. es biju panīkusi. man neinteresēja nekas. gribēju piedzerties un to aizmirst bet iekšēji sapratu ka tas nebūs risinājums. ar draugu atiecibas pasliktinajas, es vairs nerunaju, man viss bija vienalga, es biju dusmiga, visu laiku kko cepos, bļāvu. biju neapmierināta. ballītes dienā man bija sarunāts ar draugu kopā braukt, bet es vienkārši aizbraucu ar draudzeni daudz ātrāk. izrunāju visu ar viņu, vieglāk palika uz mirkli. atbrauca mans draugs, ar viņu arī sakašķējos, man nekas nepatika, nevienu negribēju satikt vai runāties. pat speciāli gribēju sakašķēties ar vienu meiteni, kas bija nesmuki no manas puses, bet labi ka nesakašķējos. vakars man nepatika. no rīta bija jāpiedalās sacensībās, draugam bija darbs, un mani nevareja atbalstīt tāpēc braucu viena. es jutos tik vientuļa. sadusmojos. vakarā mani pasauca uz centru draudzene garastavoklis uzlabojās.
Viss iet šķērsām. ne tikai šie notikumi un mans garastāvoklis. darbā es putrojos, par visu ir jāmaksā un naudas man vairs praktiski nav, draudzene labākā mani piekās aun neatnāca uz ballīti, uz māsu nezinu kā reaģēt, visu ko daru man neizdodas.
Esmu nonākusi kautkādā melnajā punktā no kura netieku ārā.
Varbūt man ir nervu sabrukums?
vai stress...
nesaprotu kas ir ar manu garastavokli. es mekleju kašķi ar visiem. man vis vnk kaitina! un tas nav PMS...
es nezinu ko lai ar sevi dara. es drīz būšu sakašķējusies ar visiem.
neizprotu kas pie vainas.
es tāda nekad neesmu bijusi. nekad.