viss nešķetināmo miesu blāķis gāžas virsū taisnā ceļā no debesīm - bezgalīga zilgme un pāris atmērdēti gubu mākoņi fonam aiz muguras, bet priekšplānā - kaujas zirgu zviedzieni, atmugureniskā kūlenī izvalbīti sievišķi pliki, milzu gūžām un neticami mazām krūtīm, no sedliem postā izmesti atlanti kaili, eņģeļpuikas negantām sejām un dibeniem nodeldēti rozā – krīt viņi visi klupšus krišus, aizķērušies viens otra locītavu kāšos vai kaunumu piesedzošo drapēriju izmestās cilpās, krīt, krīt, līdz pēkšņi sastingst, pamirst, apstājas rokas stiepiena attālumā no tevis. tā, ka redzēt vari skaidri un bez piepūles, kā ekstāze viņos sadeg bez atlikuma – bez sviedriem padusēs vai pakaļas rievā. (rubensu šodien skatīju.)