es dzīvoju pietiekami lielā pilsētā, lai justos nelāga vientuļi. es apzinos, ka to pateikt ir visai banāls pasākums, kuru tiklab varētu aizvietot ar nokāpšanu lejā līdz kādam no vietējiem kafijužņikam vai arī iemetot kompī kādu no nomā aizlienētiem dvd. iespējams, tā arī tiktu darīts, ja vien ziemassvētkiem piedienīgā kārtā kafijužņiki un nomas jau otro dienu kā nebūtu slēgtas. mani ienākumi ir krietni zem vidējiem, lai šajās dienās ielūgtu uz vakariņām paziņas, mani vecāki dzīvo pasaules otrā galā, bet otras pusītes, ziniet, nava, jo tā vien šķiet, ka līdz pilnībai man pietrūkst krietni vairāk nekā puse.

šodien ārā nav būts. pamodos, kad aiz loga jau bija tumšs. uzvārīju kafiju, atkorķēju uz svētkiem pudeli portvīna, nomainīju gultas veļu (pēdējās naktis daudz svīstu). pamīņājos šurpu turpu pa istabu, koridori, virtuvi. vairākkārt pačurāju - īsi, toties kodolīgi un ar padarīta darba sajūtu. ieslēdzu, izslēdzu griestu apgaismojumu. pāris reizes pārliecinājos, ka uz mobilo neviens nav zvanījis un nav arī sūtījis msg, līdz galu galā nolēmu ienākt te. labsvakars!