es reti kad domāju par mūžību, retāk nekā tas pienāktos. un bitovuhu man patīk skrupulozi pētīt, tāpat kā iepriekš neapskatītu nekad neaizmetu no deguna izurbinātu puņķi, ja reiz gadījusies nudien spiedīga vajadzība to dabūt laukā ar pirkstu. ja tā padomā, cik gan tādi zaļie gļotu nieciņi mūžā nav aplūkoti! zemapziņā viņi pat droši vien kārtojas pa failiem refleksīvā autopilotā - sausie, pussausie, sakaltušie, staipīgie, tumši zaļie, pelēkie, asiņainie, utt. savukārt mirkļi, kuros domāts par mūžību - viņi visi tādi nekādi. bezformīgi. un līdz ar to arī fails viņiem tāds bezgabarīta kā rakstāmgalda pirmā atvilkne, kuru lāgu pa lāgiem atver, lai ar vienas rokas vēzienu saslaucītu iekšā visu to haosu, kas ar laiku vienmēr mēdz uz galda sakrāties.