ziemassvētku vakarā bijām ar draudzeni uz nakts mesi. labo cilvēku rajonā, tā sacīt. vecā, tradīcijām bagātā dievnamā. ar kori, kam balsis viss netrīs aiz vecuma, un milzu svecēm uz altāra - īstām, nevis elektriskām. nebūtu bijis nekas pretī iegriezties kādā "demokrātiskākā" kristiešu iestādījumā, bet sākotnēji izvēlētais bija stāvgrūdām pilns, iekšā vairs nelaida, un kā tuvāko mums ieteica šo. savādi, bet prāts atkal un atkal nesās uz sociālo skenēšanu, tb, dievlūdzēju pētīšanu. iepretim pār celiņu sēdēja pāris vēlos trīsdesmit. viņa - čūskādas augstpapēžu iešļūcenēs ar graciozām trīs pirkstu platuma siksniņām virs potītēm, viņš - melnā uzvalkā ar balta diega svītrojumu, ar trīs dienu bārdiņu, inteliģentām, bet aukstām acīm un labo roku uz sievietes ceļgala. abi dievnamu atstāja uzreiz pēc sprediķa. vecāka gadagājuma kundze polārlapsas kažokā kora dziedājumu laikā uzkrītoši šūpoja ritmā galvu, bet pēc meses sarunājās ar kādu no draudzes aktīvistiem, slavēdama dievkalpojumu, kas šoreiz esot bijis īpaši labi organizēts. taisni prieks esot bijis vērot, kā katrs zinājis, kurā brīdī kas tam jādara. starp baznīcēniem varēja sazīmēt arī vairākus solīdus homoseksuālistu pārus, diplomātiskos darbiniekus, pazīstamus advokātus sirmām galvām un gados jaunākām kundzēm, un turīgāko dievlūdzēju šoferus tālākajās rindās. toties neviena paša bērna, ko es piefiksēju vien pie izejas, kad viņi visi tā pieklājīgi un, svešs svešam nepieskaroties, burzījās ap priekštelpā uzslieto betlēmes kūts ainiņu - sievietēm uzspēlētā interesē pietupjot tās priekšā, lai palūkotu vēl tuvāk, bet viņu vīriešiem paliekot stāvam katrai aiz muguras, tēvišķi noglāstot vai sažmiedzot tām plecus. nodomāju, ka tur kas nedaudz perverss kā no bunuela vai pazolīni, un tajā pat brīdī sametās kauns. gan par to, ka viņi tā, gan, ka es viņus tā. pārnācu mājās teju vai cilvēlmīlestības iemiesojums. vēl i nedēļa nav pagājusi, bet kas no tās palicies?