Posiblijs Aproksimetlijs ([info]darkroom) rakstīja,
@ 2005-12-29 13:22:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis:nekrietns
Mūzika:Small Faces

Subjekts
Man uzdāvināja tādu palielu fotogrāfiju ar mušu. Tā ir glīti ierāmēta un karājas pie manas istabas sienas. Vakar es iedomājos Andreju, kurš no rītiem stāv pie spoguļa un vairākas minūtes pusbalsī skaita: "Es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne,es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne, es esmu superzvaigzne.." Šobrīd viņs nav superzvaigzne. Kaut arī, iespējams, ir samērā stilīgs. Noteikti stilīgāks par Edgaru R.
Laikam jāpriecājas, ja daži no ļaunajiem cilvēkiem sāk atvainoties. Mani var tik viegli nopirkt ar kaut kādu prastu atvainošanos. Protams, domās es joprojām iztēlojos, kā šos cilvēkus sadedzinu dzīvus. Man patīk bijušo paziņu pelnus izkaisīt savā sakņu dārzā. Tad biešu salātiem ir pavisam cita garša. Mūžības garša. Par mūžību es iedomājos arī braucot trolejbusā, kad vēros nolemtajās cilvēku sejās un pustumsā vīdošo auto gaismiņās, un tad Nora Bumbiere (laikam) dziedāja dziesmu "Zib mūža rats". Tā bija sajūta ārpus laika. Un es patiesi sabijos. Cilvēki, kuri 1978. gada filmās bija jauni un mērķtiecīgi, tagad, aukstajos ziemas mēnešos ir ieslēgušies savos necilajos dzīvoklīšos, vien ik pa laikam atļaujas aiziet un lielveikalu, klīstot tur kā arhaiski pagātnes rēgi, kuru kādreizējā spozme nu ir sadrupusi kā lēta glazūra. Dažiem no viņiem ir vēzis, citi jau ir miruši. Parasti kādu Lielu cilvēku aiziešana un bēres manī rada augstas, ļoti augstas un cēlas sajūtas. Ēdiens no bēru mielasta galdiem sprūst rīklē.



(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?