Iespējams, es vakar vēlējos uzkavēties iekštelpās tāpēc, ka laikā no 16.00 līdz 19.00 kāds Latvenergo pārstāvis bija izteicis vēlmi apskatīt mūsu elektrības skaitītāju. Es jau zināju, ka tā noteikti būs nepievilcīga sieviete, jau gados (lielos, hehe), iespējams, viņai būs zema, nebaudāma balss, un tāpēc man noteikti neradīsies vēlme viņai piedāvāt kakao. Protams, es viņu ielaidu uz īsu mirkli, un viņa pēc skaitītāja rādījuma fiksēšanas man latviešu valodā ar izteiktu slāvisku akcentu gribēja skaidrot, ka, šķiet, par augustu es esmu nepareizi sarēķinājis kilovatstundas un tagad esmu Latvenergo parādā Ls 0,14 Ls. Es nokritu ceļos un lūdzos, lai viņi mani žēlo; teicu, ka, kad vien būs iespēja, es nokārtošu parādus. Bet sieviete bija nepielūdzama. Viņas skats bija stiklaini auksts un lūpas bija tik baltas kā papīrs. Es pat nedzirdēju, ko viņa teica, tikai atceros, ka šī frāze izklausījās apokaliptiskas nolemtības piesātināta. Pēc tam es sajutu karstuma dūrienu un, šķiet, nokritu uz grīdas bez samaņas.
Es pamodos aukstā telpā ar vāju apgaismojumu. Gulēju uz grīdas un aiz sienas dzirdēju skaņas - tās bija neskaidras cilvēku balsis; kaut kur klabēja rakstāmmašīna un rūca vēl kāda neizskaidrojama ierīce. Mēģināju piecelties, bet mans kuslais, pagurušais ķermenis nebija izkustināms ne ar kādiem augstākās apņēmības spēkiem. Biju jau samierinājies ar domu, ka šeit arī beigšu savu necilo dzīvi, tā arī nepiedzīvojis Latvijas prezidenta vēlēšanas, Jumpravas 20 gadu jubilejas koncertu un naftas cenu kritumu.
Man bija iespēja padomāt par visu. Visvairāk es domāju Signi Barinsku. Es viņu nepazinu, bet savā kabatā uzgāju veikala "Drogas" čeku uz kura bija norādīts kasieres, tātad, viņas, vārds un uzvārds. Tad es atminējos, ka attiecīgajā veikalā mani apkalpoja pārmērīgi laipna blondīne ar mazām krūtīm. Bet šī laipnība bija tik pārmērīga, ka es nešaubībi atpazinu tās neīstumu. Sapratu, ka viņa patiesībā būtu gatava pircējiem labākajā gadījumā neteikt vispār neko. Sapratu, ka viņa no Augšas tiek vadīta kā lēta gumijas mantiņa. Bet es savā labestībā piedevu viņas viltoto attieksmi. Un tagad, guļot uz šīs drēgnās akmens grīdas es sapratu, ka esmu neprātīgi iemīlējies šajā "Drogas" kasierē. Es iztēlojos, ka viņa guļ man līdzās. Ka viņa man ausī dzied kādu "Killing Joke" dziesmu. Ka viņa mani spēj pacelt spārnos. Un tad, sajutis absolūtu pacilājumu, es negaidīti uzrausos kājās, skrēju pretim šīs nomācošās telpas masīvajām metāla durvīm, atlauzu tās un biju brīvs. Es biju nonācis platā gaitenī ar pilošiem griestiem un neglīti zaļi krāsotām sienām. Pie tām stāvēja pārsteigtie Latvenergo darbinieki, taču viņi nespēja izdvest ne skaņu, nespēja spert ne soli; viņi bija sastinguši savā nožēlojamajā trulumā, mietpilsoniskās miglas iekļauti. Es nebaidījos. Nemaz. Droši skrēju uz priekšu, iznīcinot visus šos rutinētos stagnātus ar savu dedzinošo skatienu. Viņi visi kā viens saļima uz gaiteņa sadrupušās grīdas, atvēlot man savas pēdējās nopūtas. Un tad - pēdējas durvis, Gaisma, Gaisma un... Brīvs! Es atkal biju brīvs!

P.S. Vēlāk mēs to, protams, nosvinējām īrētā restorāna pagraba zālē. Es baidījos uzaicināt Signi Barinsku, jo viņa nav manos "draugos".