Es tomēr mēģināšu paskatīties uz mīlestību no praktiskā viedokļa
DACE RUKŠĀNE, LILIT

Laikam jau mēs visi zinām, kas ir iemīlēšanās. Tas rozā briļļu un adrenalīna periods. Tie vājprātīgie emociju amerikāņu kalniņi, kas vienos izraisa spiedzošu sajūsmu, bet citiem liek savārgt ar jūras slimību. Vieni iemīlēšanos dievina un cenšas to pavilkt garumā, citiem no tās metas pumpas un ir tikai viena vēlme — kaut tā ātrāk pārietu un iestātos nākamā stadija — mīlestība. Iemīlēšanās pāriet. Gan vieniem, gan otriem. Ne emocionāli, ne fiziski, ne ķīmiski mēs neesam veidoti tā, lai visu mūžu pavadītu galēja stresa stāvoklī. Atpūta arī vajadzīga.

Man gribētos salīdzināt iemīlēšanos ar tuneli. To vienkāršo, kam ir tikai divi gali. No kura var iziet vai nu uz vienu, vai otru pusi. Pāriet mīlestībā vai jūtu izbeidzībā. To, ka mīlestības nav, var sajust diezgan skaidri: reizēm to atzīstam viegli, reizēm mēģinām izmisīgi spuroties pretī, bet to pēkšņo tukšumu pēc kūleņošanas nevar nepamanīt. Pavisam citādi ir ar mīlestību. Tā skaitās kaut kas tik nedefinējams, tik abstrakts, ka bieži vien nav ne jausmas, vai tas, ko jūtam, patiešām ir tas, ko jūtam. Turklāt pats vārds "mīlestība" ir pacelts tādos kosmosa augstumos, ka nobīstamies no tās vietas, kur esam uzlidojuši — vai patiešām es būtu sasniedzis to, par ko pat sapņot ne visi uzdrīkstas?

Reiz kādā televīzijas šovā ar psiholoģisku ievirzi jauna sieviete, vispirms gari, plaši un izmisīgi izklāstījusi savas dzīves peripetijas, vaicāja: "Bet kā lai es zinu, vai tā ir mīlestība?" Jautājuma konteksts paģērēja kaut mazliet izsmeļošu atbildi. Taču klāt pieaicinātais psihologs izrieza krūtis un paziņoja: "To nevar zināt, to var tikai just." Un atplauka viszinīgā smaidā. Viss. Sieviete saduga. Tajā brīdī man uznāca nepārvarama vēlēšanās gudrīti psihologu iedunkāt. Kāda jēga pabeigt neskaitāmas augstskolas un piekarināt sev zinātāja birkas, ja tik vien esi spējīgs kā bārstīties ar populārām frāzēm no aforismu grāmatiņas par latu piecdesmit? Nav jāpabeidz Lauksaimniecības akadēmija, lai zinātu, ka zirgs gaļu neēd un tāpēc nav nekādas jēgas to barot ar gulašu.

Labi, es nebūt nepretendēju uz to, ka nodefinēšu mīlestību. Ir jābūt diezgan lielam ģeķim, lai vienā slejā atbildētu uz jautājumu, ar kuru ņēmušies teju visi pasaules dzejnieki, rakstnieki, domātāji, analizatori un, protams, visi pārējie cilvēki, kam ar to nācies saskarties. Tomēr reizēm vēl lielāks ģeķisms šķiet šo jūtu idealizācija un pacelšana tik pārpasaulīgos augstumos, ka parastajam mirstīgajam līdz tam neaizsniegties nemūžam. Ja kaut kas nav sasniedzams pēc definīcijas, jebkura vēlme to sasniegt zūd. Tā nu mēs esam iekārtoti — neiznīcināt sevi ar neiespējamo.

Man, protams, ļoti patīk viedoklis, ka mīlestību ar prātu nevar izskaidrot. To jūt. Pilnīgi piekrītu. Man kā emocionālai būtnei ar to absolūti pietiktu, ja vien… Ja vien es varētu visu dzīvi pavadīt, dreifējot jūtu, sajūtu un noskaņojumu pasaulē, ja vien manai ikdienai nebūtu nekāda sakara ar sadzīviskām štellēm, darbiem, bērnu audzināšanu, zobu pucēšanu utt. Turklāt ir arī neskaitāmi praktiskāk domājoši un daroši cilvēki par mani, kuru dzīve daudz vairāk balstās taustāmās, loģiskās un izskaidrojamās reālijās. Pateikt to, ka viņu dzīvēm tāpēc nav nekāda sakara ar mīlestību, paziņot, ka mīlestība ir kaut kas diži ēterisks, kam praktiskajā pasaulē nav attiecīgu atbalsta punktu, būtu mazākajā mērā augstprātīgi.

Tāpēc, varbūt mazliet sajūtot sevī dumpinieciskumu, kas grasās novilkt zvaigznes pie zemes, es tomēr mēģināšu paskatīties uz mīlestību no praktiskā viedokļa.

Mīlestība ir tas, kas paliek pāri pēc tam, kad rozā brilles ir nokritušas. Ja pēc tam nerodas vēlme momentāni iemontēt briļļu rāmjos rozā stikliņu vietā riktīgus palielināmos stiklus un paņemt rokās kaut ko labi asu un urķīgu, ar ko piekasīties.

Mīlestība ir tad, kad tu ļoti skaidri redzi otra cilvēka trūkumus, bet vienalga esi gatavs tos pieņemt un atrast sevī spēkus izmainīt attieksmi tā, lai tev šie trūkumi netraucē. Galu galā neviens nav ideāls pilnīgi visos punktos – ja tādu meklēsi, kā meklētājs arī nomirsi. Lai man piedod nelabojamie romantiķi.

Mīlestība ir tad, kad tu pats esi gatavs kaut ko sevī mainīt. Nē, ne jau būtisko un visu. Un nav runa arī par sevis ierobežošanu. Bet gluži tāpat, kā tu saredzi trūkumus otrā, tikpat labi zini tos sevī. Gana paškritiski uz tiem paskatoties un izzinot, kas otram varētu būt vistracinošākais, tu esi gatavs laboties. Ja kas, bieži vien tas ir daudz vienkāršāk, nekā izklausās, un, atbrīvojoties no kaut kāda sava netikuma, tu pats jūties labāk arī sevis dēļ.

Mīlestība ir tad, kad tu vari būt tu pats. Kad vairs nav jāizliekas labākam, skaistākam, gudrākam, romantiskākam, kā to darīji iemīlēšanās periodā. Tagad tu zini, ka brīžiem vari atļauties nebūt perfekts, bet tas nekādu ļaunumu attiecībām nenodarīs.

Mīlestība ir tad, kad jūties labi ar otru un jūties labi arī tad, kad neesat viens otram blakus. Mīlestība dara mūs stabilākus, pašpietiekamākus, noturīgākus pret pasauli, jo vienmēr pakausī ir tā lieliskā sajūta — ja tevi tur ārpusē saspārdīs, tev vienalga būs kāds, kas vienmēr nostāsies tavā pusē.

Mīlestība ir tad, kad tevī ir nepārvarama vēlme darīt otram labu. Un tu dari arī.

Mīlestība ir tad, kad tu jūti cieņu pret otru un tev nevajag viņu uzvarēt, pazemot, noniecināt, pabāzt zem sevis. Tie, kas mīl, tie neķīvējas. Viņi risina domstarpības, respektējot ne tikai savas, bet arī otra intereses.

Mīlestība ir tad, ja tu vairs tik ļoti nebaidies reizēm izmēģināt kaut ko jaunu, piepildīt līdz šim nepiepildītos sapņus un izslieties pilnā augumā, jo mīlestība dara mūs drosmīgākus. Arī tāpēc, ka ir tas otrs, kas nenosodīs iespējamos atkritienus.

Mīlestība ir tad, kad gribas atgriezties mājās. Un tad, kad nav jādara nekas tāds, nekas superīpašs, lai justos labi. Vienkārši ir labi. Divatā. Jebkur.

Un kur tad paliek slavenā rozīnīte? Manuprāt, tad, ja ir viss vai vismaz lielākā daļa no iepriekš uzskaitītā, tas vien jau ir riktīga rozīne. Turklāt tikai tad, kad zudusi iemīlēšanās brīnišķīgā, bet tomēr nervozējošā tirināšanās, kas pārņēma visu tavu telpu un prātu, paveras iespēja daudz pilnasinīgāk izbaudīt sev sagādātos prieka mirkļus. Kā reiz izlasīju kaut kur netā: "Mīlestība ir kaut kas līdzīgs, kā iemācīties priecāties bez alkohola, — dejot uz galda, līdz vīlītei izjūtot brīža noskaņas un asumu, nevis cenšoties noturēties kājās, lai nenogāztos.".