Kaut kad pieķēru sevi, ka reizēm nevajadzīgi "uzupurēju" pieaugušo vēlmes, lai mazajiem tiktu vairāk. Nu, tur meloni lielākoties pēc vakariņām apēd mazie, es paknibinos, bet P nedabū nemaz, jo mājās lielākoties nāk vēlu*. Lai nu kā, es pasāku atlikt gardumus arī viņam. Vienreiz to izskaidroju sīčiem, un tagad Miķ vienmēr noraizējies apjautājas, vai tētim arī kaut kas ir palicis. Rīt, piemēram, P laidīs skriet, bet es ar bērniem iesim (kājām) uz kafejnīcu (es ar trim!) ēst vafeles. Miķ uz šo gādīgi iesaucās: "Bet tad mums jāpaņem tētim vafeles to-go!"
Dažkārt viņi strīdās un ir pagalam neciešami, bet šādi brīži to visu atsver.
*Izņemot dienas, kad man ir vēlās lekcijas un viņam nākas darbu pamest jau 4os. Nekas, pāries arī šis un mēs tiksim atkal pie kopīgām vakariņām.
Dažkārt viņi strīdās un ir pagalam neciešami, bet šādi brīži to visu atsver.
*Izņemot dienas, kad man ir vēlās lekcijas un viņam nākas darbu pamest jau 4os. Nekas, pāries arī šis un mēs tiksim atkal pie kopīgām vakariņām.