Audzinātāja šodien gāja cauri Emī attīstībai un spējām, lielākoties slavēja - E esot jaunākā viņas grupiņā un ļoti daudz jau māk vai esot vērojams liels progress. Mācās risināt konfliktus, esot kļuvusi vokālāka, lai arī vēl arvien esot intraverta, bet veidojot attiecības arī ar citiem pieaugušajiem (citām audzītēm).
Jāstrādā pie burtu un ciparu atpazīšanas, tas vienīgais šobrīd pieklibo.
Ar to mūsu prombūtni es jūtos vainīga par to, ka nevaram pilnvērtīgi viņai dot saskarsmi ar dažādām paaudzēm - vecvecākiem un vecvecvecākiem, māsīcām, manu māsu un brāli, P brālēnu un viņa ģimeni, draugiem, u.tml. Tādi mazliet aplaupīti tie mani bērni. Cenšamies dot, cik vien varam, bet mēs nespējam aizvietot vairākas paaudzes un dažādas saskarsmes. Tā man pietrūkst, ļoti, ļoti pietrūkst. Vēl daži gadi.
Iepirku jaunu čupiņu ar bērnkopības grāmatām, šoreiz - par bilingvāla bērna audzināšanu. Mani uztrauc, ka Emīlija ļoti maz stāsta par to, kas notiek dārziņā - pārsvarā tas ir "Mēs pēlējāmies", "Ēdām" u.tml. īsi vārdi vai teikumi. Manuprāt, tas tādēļ, ka dārziņā komunikācija notiek angliski, bet iztaujāju es viņu latviski. Citreiz viņa mājās spēlē iedomu dārziņu, tas parasti notiek angliski un daudz plašāk - no tā es daudz vairāk uzzinu. Es esmu tuvu tam, lai pārietu uz angļu valodu, sarunājoties ar viņu (šorīt viņa man izstāstīja par vienu nokritušu mantiņu un to, kā tā nedrīkst būt uz zemes, jo bēbis var apēst - angliski, plašiem teikumiem; es nepārtraucu), lai gan lielākoties, kur esmu lasījusi (pārsvarā tas tiek minēts garāmejot), visi saka, ka mājās vajagot runāt tikai savā valodā, ārā lai runā angliski. Tad nu es esmu tādā dilemmā - vai mācīt bērnam latviešu valodu (vairāk pašai iespringt; ņemt ātrāk ārā no dārziņa, pavadīt vairāk laiku kopā? Cerēt, ka martā, kad laidīsim latviešu skoliņā, viss pamazām atrisināsies pats no sevis) vai tomēr pāriet uz angļu valodu, jo gribas ciešāku saikni, vairāk parunāšanos? Nav jau tā, ka viņa vispār nerunātu, bet šobrīd ir sajūta, ka aktivitātes mājās ir nodalītas no dārziņa un otrādi.
