uh-oh
-Mammu, vai cilvēki arī nomirst?
-Jā, cilvēki arī.
-Bet kāpēc?
-Dažreiz no vecuma, citreiz no slimībām vai negadījumiem.
-Kad man būs 5 gadi, es būšu veca un nomiršu?
-Nē, Tev par to vēl nav jāuztraucas.
...
-Mammu, es gribu, lai Tu diendusā pieskati, lai es nenomirsu.
-Jā, cilvēki arī.
-Bet kāpēc?
-Dažreiz no vecuma, citreiz no slimībām vai negadījumiem.
-Kad man būs 5 gadi, es būšu veca un nomiršu?
-Nē, Tev par to vēl nav jāuztraucas.
...
-Mammu, es gribu, lai Tu diendusā pieskati, lai es nenomirsu.
Pagaidām cenšos vienkārši ļoti konstruktīvi.
Šie jautājumi sekoja Meža enciklopēdijai, kur stāstīts, ka līķvaboles ēd vanagus, kas nomirst un nokrīt uz zemes.
(mazākā lielajai māsai, ar sajūsmas spulgu acīs) - jā, jā, un tad tu nomirsi!!!
Man pašai tie ir grūti jautājumi un es negribu viņai radīt nejēdzības bailes vai nespēju runāt par nāvi un dzīvi, bet es īsti nesaprotu, kā to izstāstīt bērnam, kuram nav izpratnes par laiku. Varbūt tā bija tikai vienas reizes saruna, kas noteikti atkārtosies, bet es ceru, ka mazliet vēlāk.
Vai precīzāk - negrib gulēt diendusu, labāk, lai mamma pieskata :D
Nez.