![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Iepirku jaunu čupiņu ar bērnkopības grāmatām, šoreiz - par bilingvāla bērna audzināšanu. Mani uztrauc, ka Emīlija ļoti maz stāsta par to, kas notiek dārziņā - pārsvarā tas ir "Mēs pēlējāmies", "Ēdām" u.tml. īsi vārdi vai teikumi. Manuprāt, tas tādēļ, ka dārziņā komunikācija notiek angliski, bet iztaujāju es viņu latviski. Citreiz viņa mājās spēlē iedomu dārziņu, tas parasti notiek angliski un daudz plašāk - no tā es daudz vairāk uzzinu. Es esmu tuvu tam, lai pārietu uz angļu valodu, sarunājoties ar viņu (šorīt viņa man izstāstīja par vienu nokritušu mantiņu un to, kā tā nedrīkst būt uz zemes, jo bēbis var apēst - angliski, plašiem teikumiem; es nepārtraucu), lai gan lielākoties, kur esmu lasījusi (pārsvarā tas tiek minēts garāmejot), visi saka, ka mājās vajagot runāt tikai savā valodā, ārā lai runā angliski. Tad nu es esmu tādā dilemmā - vai mācīt bērnam latviešu valodu (vairāk pašai iespringt; ņemt ātrāk ārā no dārziņa, pavadīt vairāk laiku kopā? Cerēt, ka martā, kad laidīsim latviešu skoliņā, viss pamazām atrisināsies pats no sevis) vai tomēr pāriet uz angļu valodu, jo gribas ciešāku saikni, vairāk parunāšanos? Nav jau tā, ka viņa vispār nerunātu, bet šobrīd ir sajūta, ka aktivitātes mājās ir nodalītas no dārziņa un otrādi.
šadās sarunās var pamācīt (kad jau pastāstījis visu, kas uz sirds unjauns un dikti Svarīgs, kad emocijas nokrienas) - var pamācīt, izmantot vārdus latviski...
daria - manā situācijā bija tā, ka vidējais puiks bija padsmit mēnešus vecs, kad aizdevāmies, jaunākais vispār vēlāk pēc gadiem DE dzimis - puikiem latviešu valoda no LV nebija... bet bija māsa, kura arī bija maza - nepilni pieci, kura runāja latviski bik - tā viņa augot, vispirms "vidējo", pēcāk, kad sīks piedzima un paaugās, visi čupučupām ar mani komunicēja un latviski mācijās un māsa mazā palīdzēja komunikācijā bračkām :) savā starpā viņi runāja tikai vāciski, kad bija vieni... kad ienācu istabā (kaut kad jau vēlāk) visi eleganti pārgāja uz latviešu valodu :)
-
kad atgriezāmies LV - visiem bija problēmas ar latviešvalodu (resp. visi runāja, lasīja, rakstīja bez problēmām - bet viss tādā elementārā, ikdienas valodā) - neba nu ikdienā mēs tur promesot mācam gramatikas pamatus vai senu, literāro valodu - vārdu krājums manējiem bija ļoti mazs :( (salīdzinoši) - trūka visādi tēlainie vārdi, specifiskie (ķīmijas, fizikas, vēstures, bioloģijas utt.) noželoju, ka mazajiem, kaut daudz lasīju, lasot nepaskaidroju vārdu nozīmi (viņi nejautāja, klausījās - es nieiedomājos, ka iespējams tikai nojauš, bet patiesība nesaprot, to nozīmi) - viņi neprata izmantot ikdienā (skolā piem) tādus vārdus, kā "drānas, tāles, āres, zilgme utt utjp. - ta nav sarunvaloda... to iegūst augot, esot vidē - klausoties pasakas, izrādes, filmas, ziņas, līdzcilveku sarunas, b/d utt.)
šo visu stāstu tikai, lai padalītos pieredzē - tu rakstīji, ka vēlaties atgriezties, tikai gribēju padalīties, kā bija mums... (mani bija jau palieli gan, kad atbraucām - iesīkstējuši vācieši - lielie bija tīņgadus pārdzīvojuši padsmitnieki, sīkais tuvojās tīņgadiem :) )
Mani gan būs pavisam vēl mazi, kad atgriezīsimies, bet labi zināt dažādas pieredzes.