![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
jā - šis ir labs variants...
šadās sarunās var pamācīt (kad jau pastāstījis visu, kas uz sirds unjauns un dikti Svarīgs, kad emocijas nokrienas) - var pamācīt, izmantot vārdus latviski...
daria - manā situācijā bija tā, ka vidējais puiks bija padsmit mēnešus vecs, kad aizdevāmies, jaunākais vispār vēlāk pēc gadiem DE dzimis - puikiem latviešu valoda no LV nebija... bet bija māsa, kura arī bija maza - nepilni pieci, kura runāja latviski bik - tā viņa augot, vispirms "vidējo", pēcāk, kad sīks piedzima un paaugās, visi čupučupām ar mani komunicēja un latviski mācijās un māsa mazā palīdzēja komunikācijā bračkām :) savā starpā viņi runāja tikai vāciski, kad bija vieni... kad ienācu istabā (kaut kad jau vēlāk) visi eleganti pārgāja uz latviešu valodu :)
-
kad atgriezāmies LV - visiem bija problēmas ar latviešvalodu (resp. visi runāja, lasīja, rakstīja bez problēmām - bet viss tādā elementārā, ikdienas valodā) - neba nu ikdienā mēs tur promesot mācam gramatikas pamatus vai senu, literāro valodu - vārdu krājums manējiem bija ļoti mazs :( (salīdzinoši) - trūka visādi tēlainie vārdi, specifiskie (ķīmijas, fizikas, vēstures, bioloģijas utt.) noželoju, ka mazajiem, kaut daudz lasīju, lasot nepaskaidroju vārdu nozīmi (viņi nejautāja, klausījās - es nieiedomājos, ka iespējams tikai nojauš, bet patiesība nesaprot, to nozīmi) - viņi neprata izmantot ikdienā (skolā piem) tādus vārdus, kā "drānas, tāles, āres, zilgme utt utjp. - ta nav sarunvaloda... to iegūst augot, esot vidē - klausoties pasakas, izrādes, filmas, ziņas, līdzcilveku sarunas, b/d utt.)
šo visu stāstu tikai, lai padalītos pieredzē - tu rakstīji, ka vēlaties atgriezties, tikai gribēju padalīties, kā bija mums... (mani bija jau palieli gan, kad atbraucām - iesīkstējuši vācieši - lielie bija tīņgadus pārdzīvojuši padsmitnieki, sīkais tuvojās tīņgadiem :) )
šadās sarunās var pamācīt (kad jau pastāstījis visu, kas uz sirds unjauns un dikti Svarīgs, kad emocijas nokrienas) - var pamācīt, izmantot vārdus latviski...
daria - manā situācijā bija tā, ka vidējais puiks bija padsmit mēnešus vecs, kad aizdevāmies, jaunākais vispār vēlāk pēc gadiem DE dzimis - puikiem latviešu valoda no LV nebija... bet bija māsa, kura arī bija maza - nepilni pieci, kura runāja latviski bik - tā viņa augot, vispirms "vidējo", pēcāk, kad sīks piedzima un paaugās, visi čupučupām ar mani komunicēja un latviski mācijās un māsa mazā palīdzēja komunikācijā bračkām :) savā starpā viņi runāja tikai vāciski, kad bija vieni... kad ienācu istabā (kaut kad jau vēlāk) visi eleganti pārgāja uz latviešu valodu :)
-
kad atgriezāmies LV - visiem bija problēmas ar latviešvalodu (resp. visi runāja, lasīja, rakstīja bez problēmām - bet viss tādā elementārā, ikdienas valodā) - neba nu ikdienā mēs tur promesot mācam gramatikas pamatus vai senu, literāro valodu - vārdu krājums manējiem bija ļoti mazs :( (salīdzinoši) - trūka visādi tēlainie vārdi, specifiskie (ķīmijas, fizikas, vēstures, bioloģijas utt.) noželoju, ka mazajiem, kaut daudz lasīju, lasot nepaskaidroju vārdu nozīmi (viņi nejautāja, klausījās - es nieiedomājos, ka iespējams tikai nojauš, bet patiesība nesaprot, to nozīmi) - viņi neprata izmantot ikdienā (skolā piem) tādus vārdus, kā "drānas, tāles, āres, zilgme utt utjp. - ta nav sarunvaloda... to iegūst augot, esot vidē - klausoties pasakas, izrādes, filmas, ziņas, līdzcilveku sarunas, b/d utt.)
šo visu stāstu tikai, lai padalītos pieredzē - tu rakstīji, ka vēlaties atgriezties, tikai gribēju padalīties, kā bija mums... (mani bija jau palieli gan, kad atbraucām - iesīkstējuši vācieši - lielie bija tīņgadus pārdzīvojuši padsmitnieki, sīkais tuvojās tīņgadiem :) )